Ķermeņa valoda

Šodien es esmu konfliktā ar savu ķermeni.
Lieta tāda, ka biju stingri un nelokāmi apņēmusies ar jebkādu debesu spēku (vajadzības gadījumā papildinātu ar brēkšanu, pierunāšanu, pieglaimošanos, nekrietniem meliem, puņķiem un asarām un visu citu, kas piedienas) palīdzību tikt uz Rammstein konci, uz kuru man joprojām nav biļetes.
Bet mans ķermenis, man to nezinot, bija lēmis citādāk. Kamēr es (liekot lietā daļu no iepriekšminētā arsenāla), apstrādāju kolēģus, kas, gluži kā sarunājuši, nevēlējās ar mani mainīties (no vakara uz rīta maiņu), šis klusībā audzēja uz augšu temperatūru, spieda limfmezglus uz āru, krāsoja acābolus neveselīgi sārtā tonī un sintezēja muskuļos nez kādu jifti, kuras radītās izjūtas lika diezgan skaidri iztēloties, kā būtu pakļūt zem ceļaruļļa... vai vismaz to, kā jūtas Igors Vihrovs olimpisko spēļu laikā. Es, protams, nevēlējos piekāpties un turpināju medīt biļetes, ignorējot arvien biezāko miglu acu priekšā un ļimstošās ekstremitātes. Un tad man prātā atausa kāda sen dzirdēta baiga BBbrokastu pasaka... tā vēstīja par Jamuleju, kurš sastrīdējās ar savu ķermeni.
Long story short - Jamulejs reiz sastrīdējās ar savu ķermeni (neatceros, par ko, bet tam uz kopējā fona nav itin nekādas nozīmes). Ķermenis uz viņu apskaitās, un, kamēr Jamulejs sēdēja vannā, sāka audzēt viņa nagus, un nerimās, līdz tie nebija sasnieguši pāris metru garumu. Bet ar to vēl nebija gana. Ķermenis turpināja savus atriebes darbus, nokrāsodams Jamuleja acu baltumus zilā krāsā kā maitam, ievilkdams degunu uz iekšu un aizaudzēdams dibenu ciet. Un pašās beigās kontrolšāviens - ķermenis atslēdza Jamulejam apziņu, tā, ka viņš vairs neapjēdza, kādēļ viņam nagi gari, kādēļ acu baltumi zili kā maitam, kādēļ deguns uz iekšu un kādēļ dibens ciet. Stāsta morāle bija aptuveni tāda - ar savu ķermeni nestrīdies, tas labi nebeigsies.
    Un, tā kā termometra cipariņi (tā kā vecie labie dzīvsudraba stabiņi nu jau pieder pagātnei) spītīgi skrien uz priekšu, un nu jau ir sasnieguši 37, 5, un arī pārējās izjūtas ir pielīdzināmas Igoram Vihrovam, kam pārbraucis ceļarullis, es nolēmu paklausīt ķermenim un likties mierā.
      Mana morāle - redz, izrādās, ka nemaz nav jāmēģina sasmīdināt tik augstas instances kā Dievs, arī personīgais ķermenis var uz savu roku izlemt nodevīgi sagrozīt jūsu plānus.

Un tagad AKKA/LAA var mierīgi sūdzēt mani tiesā :)