Klausos, kā jau trešo reizi gar manu logu brauc ielu slaucītājs, un saceru libretu jauno laiku operai par to, kā Ušakovs, skrienot vakara pusmaratonu pa savu promenādi, satiek Daugavas lielo zivi un iesaistās debatēs par to, vai Rīga ir vai tomēr vēl nav gatava. Zivs ir veca un tiepīga, un izbesījusies gaidīt, kamdēļ uzstāj, ka Gaismas pils jau ir uzcēlusies augšā kā pēdējā garumzīme uz "ī".
Sākas lietavas. Līst visu jau tā neesošo vasaru. Ušakovs, nebūdams no muļķu mājām, saprot, ka nav lāgā - ar steigu savāc algotņu karaspēku un plēš Barona ielu augšā, lai akmens uz akmeņa nepaliek.
Kopš tā laika zivs ar savu stulbo jautājumu vairs nav rādījusies.
Klīst leģendas, ka Barona/Lāčplēša krustojumā, gaidīdams iespēju šķērsot ielu, esot nomiris Dankans Makleods.
Priekškars.
