Es apmaldījos savā dzīvoklī.
Man bija garlaicīgi, un es gribēju atrast ceļu uz bērnistabu, lai uzmeklētu savas rotaļlietas. Iedomājos, ka varētu ar tām paspēlēties - nu, kā agrāk, kā bērnībā. Lai nebūtu garlaicīgi. Lai būtu jautri. Kā agrāk.
Bērnistabu es neatradu. Atradu rotaļlietas pati savā istabā. Tikai tās bija izaugušas un vairs negribēja ar mani spēlēties. Nodomāju, ka varbūt labi vien ir. Tāpat es to nekad īsti neesmu mācējusi. Un vispār kaut kā stulbi - ko tad mēs te tagad, kaut kādus veikalus vai dakterīšus rausim vaļā? Vai ko nu vēl tur spēlē. Laikam jau bija vēl kaut kas. Pavisam noteikti bija! Tikai es pārāk ilgi biju prom, un rotaļlietas ir visu aizmirsušas. Es arī neatceros.
Kādu brīdi pārcilāju savas pieaugušās rotaļlietas cerībā, ka varbūt kaut kas notiks. Tās, galīgi apmulsušas, blenza uz mani. Es, galīgi apmulsusi, blenzu pretī. Nekas nenotika.
Es sabāzu tās atpakaļ "Rimi" maisiņā, aizgāju uz virtuvi, aizdedzu cigareti un atvēru Facebook.
