Iekšējais zoodārzs

    Galva pilna ar tarakāniem. Ka biezs. Čum un mudž, un auž zirnekļu tīklus. Kaut gan, nē - tie drīzāk būs tarakāntīkli. Vārdu sakot, kaut kāda neparasta suga. Un dzīvelīgi, maitas - nav iznīdējami nekādā vīzē. Tā, ka putniem nav, kur apmesties. Kurš putns tad gribēs tarakāntīklu mudžeklī ligzdu vīt. Ja nu vienīgi reizēm kāda dzeguze pa olai iedēj. Un ej nu pēc tam un perē to svešo olu. Un izliecies, ka savējā. Un izšķiļas vēl tāds - ne šis, ne tas, ne īsti putns, ne zivs. Pat nezini, kādā vārdā to nosaukt.
      Ak, ko nu par to. Mani vienīgie putni ir tās beigtās lakstīgalas, vai varbūt kaijas. No kurienes tās rodas? No tā būra, kas krūtīs. Vienmēr esmu domājusi, ka kurvis ir pilnīgi aplams vārds tā režģotā veidojuma apzīmēšanai. Kas nu tas par kurvi - visīstākais krātiņš! Pie tam bez durvīm...Anglieši gan zināja, ko dara, krūšukurvi nosaukdami par rib cage. Tā nu viņas tur piedzimst, izaug, un tur arī nobeidzas. Ja nenobeidzas brīvprātīgi, tad es piepalīdzu. Tas nav grūti. Pa šiem gadiem jau esmu iepratusies. Līdz šim neviena nav izdzīvojusi. Un tāpat, ja mēģinās tikt ārā, iesprūdīs rīklē un nosmaks, ar viskiju aizrijušās. Jā, to jau es noskaidroju, ka lakstīgalas viskijā nešķīst. Kaijas arī ne. Bet tas nu tā. Nav sevišķi svarīgi.
     Es vēl gribēju par tiem surikatiem pastāstīt. Tie, savukārt, vēderā iemitinājušies. Akurāt tur, kur citkārt taureņi dzīvo. Arī man reiz taureņi tur mēdza apmesties (iemesties?). Tiesa gan, bija gadījusies pagalam nešpetna suga - zobaini un nikni kā sirseņi. Mūždien sadzēla visas iekšas tā, ka pēc tam bija jāsmok vai nost. Tādēļ es tīri vai nopriecājos, kad šie kādu ziemu iekūņojās un pavasarī izšķīlās surikati! Miera, protams, jau nav, kad šie tur sāk dancot un ālēties... un beidzamajā laikā dažiem vēl tādi kā kožu spārni izdīguši.. ka tik nesāk kost! Diezgan nevaldāmi viņi ir. Vispār jau varētu šos tā kā mēģināt dresēt un piejaucēt. Tikai tas ēzelītis traucē. Tas iekšējais ēzelītis. Kā Ziedonim. Tikai manējais vēl tāds spocīgs adatains padevies - drīzāk kā tāds EZelĪTIS. Nu jā. Tāds viņš ir. Un jāliek vien viņam miers. Tikai - ko lai ar tiem surikatiem iesāk....?
      Lūk, kāds zoodārzs man iekšā dzīvo!

Ķermeņa valoda

Šodien es esmu konfliktā ar savu ķermeni.
Lieta tāda, ka biju stingri un nelokāmi apņēmusies ar jebkādu debesu spēku (vajadzības gadījumā papildinātu ar brēkšanu, pierunāšanu, pieglaimošanos, nekrietniem meliem, puņķiem un asarām un visu citu, kas piedienas) palīdzību tikt uz Rammstein konci, uz kuru man joprojām nav biļetes.
Bet mans ķermenis, man to nezinot, bija lēmis citādāk. Kamēr es (liekot lietā daļu no iepriekšminētā arsenāla), apstrādāju kolēģus, kas, gluži kā sarunājuši, nevēlējās ar mani mainīties (no vakara uz rīta maiņu), šis klusībā audzēja uz augšu temperatūru, spieda limfmezglus uz āru, krāsoja acābolus neveselīgi sārtā tonī un sintezēja muskuļos nez kādu jifti, kuras radītās izjūtas lika diezgan skaidri iztēloties, kā būtu pakļūt zem ceļaruļļa... vai vismaz to, kā jūtas Igors Vihrovs olimpisko spēļu laikā. Es, protams, nevēlējos piekāpties un turpināju medīt biļetes, ignorējot arvien biezāko miglu acu priekšā un ļimstošās ekstremitātes. Un tad man prātā atausa kāda sen dzirdēta baiga BBbrokastu pasaka... tā vēstīja par Jamuleju, kurš sastrīdējās ar savu ķermeni.
Long story short - Jamulejs reiz sastrīdējās ar savu ķermeni (neatceros, par ko, bet tam uz kopējā fona nav itin nekādas nozīmes). Ķermenis uz viņu apskaitās, un, kamēr Jamulejs sēdēja vannā, sāka audzēt viņa nagus, un nerimās, līdz tie nebija sasnieguši pāris metru garumu. Bet ar to vēl nebija gana. Ķermenis turpināja savus atriebes darbus, nokrāsodams Jamuleja acu baltumus zilā krāsā kā maitam, ievilkdams degunu uz iekšu un aizaudzēdams dibenu ciet. Un pašās beigās kontrolšāviens - ķermenis atslēdza Jamulejam apziņu, tā, ka viņš vairs neapjēdza, kādēļ viņam nagi gari, kādēļ acu baltumi zili kā maitam, kādēļ deguns uz iekšu un kādēļ dibens ciet. Stāsta morāle bija aptuveni tāda - ar savu ķermeni nestrīdies, tas labi nebeigsies.
    Un, tā kā termometra cipariņi (tā kā vecie labie dzīvsudraba stabiņi nu jau pieder pagātnei) spītīgi skrien uz priekšu, un nu jau ir sasnieguši 37, 5, un arī pārējās izjūtas ir pielīdzināmas Igoram Vihrovam, kam pārbraucis ceļarullis, es nolēmu paklausīt ķermenim un likties mierā.
      Mana morāle - redz, izrādās, ka nemaz nav jāmēģina sasmīdināt tik augstas instances kā Dievs, arī personīgais ķermenis var uz savu roku izlemt nodevīgi sagrozīt jūsu plānus.

Un tagad AKKA/LAA var mierīgi sūdzēt mani tiesā :)