Divi stāsti par mūsdienām. Viens garāks, otrs īsāks.
Pirmais stāsts.
Šodien pavēlu nācu no darba. Neko nedomājot, kāpju pa pustumšo kāpņutelpu uz augšu, zinot, ka gaisma stāvos iedegas, kā šai labpatīk. Un pēkšņi kaut kur pusstāvu augstāk sadzirdu no tumsas nākam klusu “Labvakar”. Satrūkstos, pakāpjos vēl pāris pakāpienus. Iedegas gaisma, un ieraugu, ka pie kaimiņu dzīvokļa (vienu stāvu zem manis) durvīm uz zemes (vai kā nu sauc to materiālu, no kā izgatavotas daudzzīvokļu mājas kāpnes) sēž puika, gadus 10 vecs. Kādu sekundi blenžu uz viņu, tad, atguvusies no pirmā izbīļa, jautāju, vai viss labi. Puika atbild - “Es gaidu mammu.”
Turpinu kāpt augšā uz savu dzīvokli, un vienlaikus domāju - bet ārā auksti, kāpņu telpā arī, kas zina, cik ilgi viņš tur jau sēž un cik ilgi vēl jāgaida. Iedomājos - mož viņu ievest pie sevis pagaidīt, lai nesalst vismaz. Bet tad man droši vien laipnie vecāki piesietu pedofiliju. Ok, varbūt uztaisīt kko siltu padzerties. Bet nevar jau zināt, kādas viņam ir mītiskas nepanesības, un ar ko ģimenē pieņemts baroties. Un beigās es vēl dabūšu taisnoties par to, ka elementāri esmu gribējusi palīdzēt.
Šis ir īsais pārdomu atstāsts, bet, long story short, apsvērusi visas savas iespējas tikt par kaut ko vainotai, tā nu neizdarīju neko. Priekškars.
Otrais stāsts.
Pavēlu un nogurusi atnāku no darba, atveru tviteri un ieraugu diskusiju par latviešu valodas smalkumiem. Ierakstu savu komentāru, uz ko (nekavējoties) saņemu pasīvi agresīvu atbildi no iepriekšējā komentāra autores, kura to ir uztvērusi kā uzbraucienu sev. Atkal jau sēžu un domāju - varētu kaut ko atbildēt un paskaidrot, bet, ja neietveršu savā atbildē pilnīgi visas iespējamās paskaidrojumu variācijas, tas diezgan droši tiks traktēts kā noziedzīgs nodarījums pret autori.
Tā nu izdzēsu gan savu komentāru, gan paskaidrojumu.
Tagad sēžu un domāju - kas jums, cilvēki, kaiš, ka sūdzaties par pasauli, kuru paši esat sapisuši.
Priekškars.
