Savās iepriekšējās memuāru versijās mēdzu
rakstīt, ka es piedzimu mēma, kā paskaidrojumu minot to, ka runāt, galu galā,
nepratu. Tomēr, tā kā šāds apgalvojums nav īsti precīzs (kā arī ir nekrietns
plaģiāts no „Emīlijas atmiņām” (Monteiru-Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”)), tad
teikšu tā – es piedzimu ar balsstiesībām, bet ar stipri ierobežotām iespējām
izteikties. Ko tūliņ izmantoja mani vecāki, bez manas piekrišanas izgudrojot
man vārdu. Iemesli, kuru dēļ mans tētuks vēlējās nosaukt mani par Indru, ir
miglā tīti, gluži tāpat kā tie apsvērumi, kas lika manai māmiņai ignorēt šo
vēlmi, un visnotaļ nodevīgi piereģistrēt mani ar vārdu Evija; bet manai toreiz
četrgadīgajai vecākajai māsai visiem interesentiem klārēt, ka māsiņu sauc
Žanete.
Ņemot vērā
visas šīs peripetijas, laikam ir tikai loģiski, ka, pēc tam, kad visi bija
teikuši savu vārdu mana vārda sakarā, arī es izdarīju pati savu izvēli, kas
neatbilda nevienai no augšminētajām. Parādīju visiem mēli un nosaucu sevi par
Evu. Biju aizstāvējusi savas tiesības, neviens neiebilda, un visi bija
apmierināti.
Bet ar to,
protams, nekas nebeidzās. Pati dzīve turpina ieviest korekcijas. Angliešu mēlē
runājošajiem es esmu Īvija. Un zināmā dvēseles stāvoklī, kam ir zināms sakars
ar izlietotā alkohola daudzumu, mēdzu kļūt par špidrilku Evelīnu. Pret
nevēlamiem pielūdzējiem reizēm lietoju vārdu Maija (kam gan nez kādēļ neviens
lāgā negrib ticēt... varbūt jāpamēģina Indra vai Žanete).
Kas zina, varbūt
vecumdienās nonākšu līdz kādai Izabellai vai Antonetei! :)
Eva Braun.
