otrdiena, 2012. gada 6. marts

Kur es tāda gadījos

   Es piedzimu 1983. gada 30. martā Varakļānu slimnīcā. Tā kā lietiskie pierādījumi zīdainim piekabināmās šiltītes formā ir nozaudēti vai iznīcināti, un arī māmiņas liecības mēdz variēties amplitūdā no 16.30 līdz 18.45, tad par precīzu laiku vēsture klusē. Tomēr skaidrs, ka tā ir bijusi dienas otrā puse, kas lielā mērā izskaidro to laiku, kādā es parasti mēdzu ēst brokastis.
      Savās iepriekšējās memuāru versijās mēdzu rakstīt, ka es piedzimu mēma, kā paskaidrojumu minot to, ka runāt, galu galā, nepratu. Tomēr, tā kā šāds apgalvojums nav īsti precīzs (kā arī ir nekrietns plaģiāts no „Emīlijas atmiņām” (Monteiru-Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”)), tad teikšu tā – es piedzimu ar balsstiesībām, bet ar stipri ierobežotām iespējām izteikties. Ko tūliņ izmantoja mani vecāki, bez manas piekrišanas izgudrojot man vārdu. Iemesli, kuru dēļ mans tētuks vēlējās nosaukt mani par Indru, ir miglā tīti, gluži tāpat kā tie apsvērumi, kas lika manai māmiņai ignorēt šo vēlmi, un visnotaļ nodevīgi piereģistrēt mani ar vārdu Evija; bet manai toreiz četrgadīgajai vecākajai māsai visiem interesentiem klārēt, ka māsiņu sauc Žanete.
     Ņemot vērā visas šīs peripetijas, laikam ir tikai loģiski, ka, pēc tam, kad visi bija teikuši savu vārdu mana vārda sakarā, arī es izdarīju pati savu izvēli, kas neatbilda nevienai no augšminētajām. Parādīju visiem mēli un nosaucu sevi par Evu. Biju aizstāvējusi savas tiesības, neviens neiebilda, un visi bija apmierināti.
      Bet ar to, protams, nekas nebeidzās. Pati dzīve turpina ieviest korekcijas. Angliešu mēlē runājošajiem es esmu Īvija. Un zināmā dvēseles stāvoklī, kam ir zināms sakars ar izlietotā alkohola daudzumu, mēdzu kļūt par špidrilku Evelīnu. Pret nevēlamiem pielūdzējiem reizēm lietoju vārdu Maija (kam gan nez kādēļ neviens lāgā negrib ticēt... varbūt jāpamēģina Indra vai Žanete).
   Kas zina, varbūt vecumdienās nonākšu līdz kādai Izabellai vai Antonetei! :)

Eva Braun.