Pilnīgi aplami stāsti par (diemžēl) pieaugušajiem

‪Divi stāsti par mūsdienām. Viens garāks, otrs īsāks. ‬
‪Pirmais stāsts. ‬
‪Šodien pavēlu nācu no darba. Neko nedomājot, kāpju pa pustumšo kāpņutelpu uz augšu, zinot, ka gaisma stāvos iedegas, kā šai labpatīk. Un pēkšņi kaut kur pusstāvu augstāk sadzirdu no tumsas nākam klusu “Labvakar”. Satrūkstos, pakāpjos vēl pāris pakāpienus. Iedegas gaisma, un ieraugu, ka pie kaimiņu dzīvokļa (vienu stāvu zem manis) durvīm uz zemes (vai kā nu sauc to materiālu, no kā izgatavotas daudzzīvokļu mājas kāpnes) sēž puika, gadus 10 vecs. Kādu sekundi blenžu uz viņu, tad, atguvusies no pirmā izbīļa, jautāju, vai viss labi. Puika atbild - “Es gaidu mammu.” ‬
‪     Turpinu kāpt augšā uz savu dzīvokli, un vienlaikus domāju - bet ārā auksti, kāpņu telpā arī, kas zina, cik ilgi viņš tur jau sēž un cik ilgi vēl jāgaida. Iedomājos - mož viņu ievest pie sevis pagaidīt, lai nesalst vismaz. Bet tad man droši vien laipnie vecāki piesietu pedofiliju. Ok, varbūt uztaisīt kko siltu padzerties. Bet nevar jau zināt, kādas viņam ir mītiskas nepanesības, un ar ko ģimenē pieņemts baroties. Un beigās es vēl dabūšu taisnoties par to, ka elementāri esmu gribējusi palīdzēt.   ‬
‪   Šis ir īsais pārdomu atstāsts, bet, long story short, apsvērusi visas savas iespējas tikt par kaut ko vainotai, tā nu neizdarīju neko. Priekškars. ‬
‪Otrais stāsts. ‬
‪Pavēlu un nogurusi atnāku no darba, atveru tviteri un ieraugu diskusiju par latviešu valodas smalkumiem. Ierakstu savu komentāru, uz ko (nekavējoties) saņemu pasīvi agresīvu atbildi no iepriekšējā komentāra autores, kura to ir uztvērusi kā uzbraucienu sev. Atkal jau sēžu un domāju - varētu kaut ko atbildēt un paskaidrot, bet, ja neietveršu savā atbildē pilnīgi visas iespējamās paskaidrojumu variācijas, tas diezgan droši tiks traktēts kā noziedzīgs nodarījums pret autori.  ‬
‪    Tā nu izdzēsu gan savu komentāru, gan paskaidrojumu. ‬
‪    Tagad sēžu un domāju - kas jums, cilvēki, kaiš, ka sūdzaties par pasauli, kuru paši esat sapisuši. ‬

Priekškars.

Par to, kas notiek manā galvā, kamēr citi guļ

Šonakt sapņoju, ka zibens formas rēta uz mana vidējā pirksta mani ir padarījusi par tādu kā Harija Potera otrreizējo atnākšanu, un līdz ar to man tagad būs jācīnās ar Voldemortu. Tam par godu man pat no kaut kādiem metāllūžņiem tika izkalts milzīgs, smags zobens. Neatceros, kādā sakarā, bet bija skaidri zināms, ka tas nu būs tas ierocis, kurš, iedurts attiecīgā vietā (piemēram, acī vai sirdī), aizsūtīs Voldemortu pie tēviem. Tā nu es zobenu visulaik vazāju līdzi, jo nekad nevar zināt, kurā stundā uzbruks Voldemorts. 

   Vienubrīd iedomājos, ka Voldemorts tak ir burvis un, ja sāks mētāties ar “avada kedavra” un “tukšrokdžimpiņ”, tad es ar savu zobenu varēšu iet ieskrieties vai pat bojā. Bet nē, man par zināmu pārsteigumu, šis izrādījās džentlmenis un aizliegtos paņēmienus neizmantoja.
     Cīņa norisinājās tādā kā sanatorijā vai viesnīcā ar daudziem stāviem, gariem gaiteņiem un balkoniem. Arvienvārdsakot, vienā brīdī viņš man, melnajam apmetnim plīvojot, lec virsū no augšstāva balkona, un atminos, kā nodomāju - nu čalīt, kur ta tik losīgi, šitā tak tu uzkritīsi tieši uz mana zobena. Nedaudz kļuva viņa žēl par tik stulbu gājienu, tāpēc pavācu zobenu malā. Ar to cīņa arī beidzās, jo Voldemorts bija manāmi apmulsis un teica kaut ko no sērijas “kas par huiņu, tā tak neviens nedara”.  Tā nu nolikām datumu nākamajai cīņai, jo “izdzīvos tikai viens” un tā tālāk, nu, jūs jau zināt.

     Uz otro cīņu Voldemorts ieradās, ģērbies uzvalkā, un nedaudz izskatījās pēc Rammstein solista. Gaidot nolikto cīņas stundu, sēdējām blakus viesnīcas istabā, saskatījāmies un viens otram tā skumīgi uzsmaidījām. Sak, debili tai pasaulei noteikumi, bet kas jādara, jādara.

  Karoče, beidzās viss ar to, ka šoreiz Voldemortam bija iespēja uzdurt mani uz sava zobena (thatswhatshesaid, es zinu), bet viņš bija tik laipns un atteicās šo iespēju izmantot. Džentlmenis, es tak teicu. 

Beigās apskāvāmies un šķīrāmies kā draugi, par lielu neizpratni visiem vērotājiem. Tikmēr fonā sabruka viesnīca. 

Priekškars. 

Par dakterkungiem un citām baisām štellēm

Pirmais cēliens. 

Pus10 vakarā. Virtuve, izlietnē asiņains nazis. Eva, ģērbusies melnā t kreklā un asinīm notraipītos džinsos, sēž uz taburetes un ar kreiso roku mēģina saspiest labās rokas asiņojošos pirkstus. 

Pirmā aina. Zvans ātrajiem. 

Ātrie: lol, tev pirksts sagriezts, mēs nebrauksim, nau verc. 

Traumas: lol tev nervs pārgriezts, brauc uz Gaiļezeru, pie mums nau verc. 

Gaiļezers: lol pie mums 6h rindā jāsēž, bet hujzin, izdomā pati, vai ira verc, neko nezinu, neko nemāku, esmu mēms kā zivs. 

Otrā aina. 

Traumas again: lol davai mēs tev paši sašūsim nervu, lai Gaiļezers iet nahuj ar savām 6h, nau verc. 

Eva ar dekoratīvā krustdūrienā izšūtu pirkstu dodas mājās. Ir 2 naktī. 

  

Otrais cēliens. Pirksts salabots, jāiet pārsiet. 

Pirmā aina. 

Traumas: lol tak ej uz jebkuru poliklīniku un pārsien, pie mums vilkties nau verc. 

Jebkura poliklīnika: lol bez ģimenes ārsta nosūtījuma neko nepārsiesim, un vispār vajag pierakstīties, ja? 

Traumas again: lol nu labi nāču, ko tik pa 7 eiro nepārsiesi. 

Trešais cēliens. 

Pirmā aina. 

Traumas: Pēc nedēļas anuka marš pie fizioterapeita, tas ir gudrs cilvēks, mācēs tavu pirkstu atgriezt dzīvē.

Fizioterapeits: lol tev tak ģipsis uz rokas, anuka pisās mājās un nāk pēc mēneša. 

Eva paklausīgi aizpiš mājās un par fizioterapeitu laimīgi aizmirst. 

Otrā aina. 

Traumās pie rokas ķirurga. 

Eva: lol, jūs lohi esat, fizioterapeits tak ar ģipsi neko nevar izdarīt. 

Traumas: ^#%^*%%%% tavs fizioterapeits ir lohs, ģipsi tak var noņemt un uzlikt atpakaļ ^##%^**##%. Karoče tagad tava vienīgā opcija ir iet pa dārgo pie vienas tantes, pie kuras gan jau tāpat nevarēs tikt, bet pirms tam profilakses nolūkos ar savu nekustīgo pirkstu izdur savam fakinajam fizioterapeitam aci. 

Fonā skan mefistofeliski smiekli. Iespējams, tie nāk no Evas. Kaut kur tālumā spēlē Rammstein. 

Priekškars. 

Par sapņiem, zivīm un zemapziņas mazajiem jociņiem

‪   Šonakt redzēju sapnī, ka biju veikalā, kur bija liels akvārijs ar daudzām mazām zivtiņām. Ūdens nebija diži tīrs, un dažas zivis bāza purnus jebšu mutes pie ūdens virsmas, it kā tverot pēc gaisa. Es, labu gribēdama, paņēmu lielu krūzi, kas stāvēja turpat uz letes, un lēju akvārijā ūdeni. Pārdevējs uz mani neizpratnē skatījās, un es paskaidroju, ka zivīm nav ko elpot, un ka vispār es gribu akvāriju nopirkt. Veikalā nepieņēma kartes, un man nebija skaidras naudas. Paprasīju naudu tētim, kurš, kā izrādās, sēdēja krēslā turpat netālu. Tētis man iedeva 50 eiro sīkākās banknotēs. Iedevu naudu pārdevējam, tas sāka pārskaitīt, un izrādījās, ka tā ir rotaļu nauda, apmēram kā no Monopola. Gribēju jautāt tētim, kas par h***, bet viņš jau bija paspējis iziet no veikala. ‬

Pamodos nedaudz pikta par to, ka diena vēl nav sākusies, bet tevi kāds jau ir apčakarējis. Par spīti gandrīz gribēju aiziet un nopirkt akvāriju, bet nospļāvos, nopirku suši un aizbraucu uz jūru.

Priekškars.

Par kādu nekad nenotikušu mīlestību

2012. gada janvāris

Es viņu satiku pirms gandrīz septiņiem gadiem. Viņš pienāca un mēģināja man kaut ko teikt. Neatceros, ko. Man viņš patika. Uzreiz. Viņš bija piedzēries un man bija kauns. Es izvairījos, aizgāju prom. Un tūliņ to nožēloju. 

Daudzreiz mēģināju viņu meklēt. Šāviens ūdenī, protams - vienīgais, ko zināju, bija daļa no viņa vārda.

Pēc pāris mēnešiem savas universitātes fakultātē ieraudzīju viņa acis, kas skatījās man pretī no liela formāta fotogrāfijas. Acis, kuras es tā arī nebiju aizmirsusi.

Es viņu nekad vairs neesmu ne satikusi, nedz arī redzējusi. Mazāk kā gadu pēc mūsu vienīgās tikšanās viņš jau bija miris. 

Es to uzzināju apmēram pirms gada, atkal mēģinot viņu sameklēt. Un man sametās nelabi no tās apziņas, ka

Ir cilvēki, kurus nav iespējams aizmirst. 

Un ir iespējas, kuras tiek dotas tikai vienreiz. 

Dzīve ir netverama. Ir tikai īsi, zibsnīgi mirkļi. 

2019. gada marts

Es viņu satiku pirms gandrīz 15 gadiem. 

Man šodien bija paredzēts pavisam cits maršruts un cits vakara izklājums. Bet viss mainījās, un kājas pašas aiznesa uz grāmatnīcu. Trīsreiz apstaigāju aktuālo un mazāk aktuālo grāmatu galdus. Nekas neuzrunāja. Bet nepameta sajūta, ka kaut ko tomēr vajag. 

Un tad es ieraudzīju viņa vārdu uz nelielas, vienkāršas, plēvē iepakotas grāmatas. Vārdu, kuru es tā arī neesmu aizmirsusi. 

Un tagad es sēžu, dzeru alu, lasu viņa vārdus, raudu neredzamas asaras un brīnos, ka tik sāpīgi var izjust nekad neiepazīta cilvēka zaudējumu. Bet varbūt tieši tāpēc. 

Dzīve ir netverama. Ir tikai īsi, zibsnīgi mirkļi.

Par atklātību un izlikšanos

Mēdz teikt - kā jauno gadu iesāksi, tā arī pavadīsi. Tāpēc šim ticējumam par godu (un, gribas cerēt, ka arī jums par prieku) uzcepu īpaši garu rakstāmo palagu. 

   Mūsu sabiedrība atspoguļo veselības aprūpes sistēmu. Lai pierādītu, ka tev ir sūdīgi, jāiesniedz nosūtījums no ģimenes ārsta, speciālista slēdziens, analīžu rezultāti un notariāli apstiprināts izraksts no pacienta kartes par pēdējiem 18 mēnešiem. Citādi vari atpisties ar savām neesošajām problēmām. Vienīgā bezmaksas recepte ir “saņemies”. 

     Ļaudis gadu gadiem ir cietuši klusu par “mental health” jebšu tā sauktās “garīgās veselības” problēmām tieši šo iemeslu dēļ. Cilvēki par to nerunā, jo zina, ka tiks apkārti ar birkām “vājš”, “bez rakstura”, “drausmīgs raksturs”, “nojūdzies”, utt. u. t. jpr. Un tad pēkšņi visi ir ļoti pārsteigti, kad kāds izvēlas aiziet no dzīves, jo “viņam taču viss bija kārtībā”. Starp citu, tieši no šīs pašas kategorijas nāk “bija tak normāls cilvēks, un tad pēkšņi par geju kļuva”. Right. Jo tieši tā tas notiek. Un mēs lienam vai no ādas ārā, lai tikai būtu publiski veiksmīgi, laimīgi un uz vienradža jātu pa varavīksni prom no jebkādām sociālajām stigmām. 

    Šis bija neliels lirisks ievads manām gada nogales pārdomām. Pēdējās trijās dienās mani piemeklēja jau kādu laiku briedis (ne tas džeks, kurš ar ragiem un mežā, bet tas, kurš iz vārda “briest” veidots divdabis) masīvs breikdauns. Long story short - šīs dienas atrados horizontālā stāvoklī, lielākoties blenžot sienā un ik pa brīdim telefonā, kur kāds random nepazīstams cilvēks man piedāvāja palīdzību. Vēl viena atkāpe - šogad palīdzības piedāvājumus un arī actual atbalstu 99% gadījumu esmu saņēmusi no random nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži nu ir kļuvuši, gribētos teikt, ka par draugiem. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi. Tomēr šoreiz tieši kāda diezgan random cilvēka ne tik random teksti lielā mērā palīdzēja izkāpt no horizontālā stāvokļa. Varu tikai teikt - ja kāds no maniem tuvajiem cilvēkiem jebkad - like, ever - būtu izrādījis tik neatlaidīgu vēlmi palīdzēt, iespējams, es šobrīd nedaudz vairāk ticētu labajam cilvēkos. 

     Šogad jauno gadu sagaidīju vienītī mājās. Un ne jau tādēļ, ka nebūtu, kur iet, bet tādēļ, ka, lai cik tas liktos skumji un nožēlojami ( diezgan sevi šaustīju par to, ka ir taču jaunais gads, un kā es tā viena, un ko un ko), nekur citur negribēju būt. Uzkrāsoju lūpas, uzvilku augstpapēdenes, 12os izgāju uz balkona, iedzēru proseko, paskatījos, kā Ģertrūdes ielas urlas šauj salūtu un gāju čučēt. Un šodien pamodos ar apziņu, ka tā bija labākā iespējamā izvēle. Vai es esmu vientuļa? Hell, yeah. Vai es esmu nelaimīga? Reizēm diezgan ļoti. Vai tas ir nožēlojami? Nope, draudziņi, nav. Vai es būtu varējusi vakar aiziet uz kādu balli un safočēties ar kaut kādiem ļaudīm, kurus, iespējams, nekad dzīvē vairs nesatiktu? vai iepostot kādu bildi ar celīšiem vannā, šampanieša glāzi un urļiku salūtu no balkona, pieliekot miljons haštagus, kas pierādītu to, cik man viss ir lieliski? Totāli. 

   Tāpēc mans jaunā gada novēlējums sev un citiem - mazāk bulšita soctīklos, vairāk konekšena offlainā. Un laiku pa laikam der sev atgādināt, ka mēs katrs pats sev esam vērtīgākā investīcija. 

P.S. Runājiet par savām problēmām. Atradīsies cilvēki, kas sadzirdēs. Pie tam lielākoties ne tur, no kurienes gaidīsiet. 

Laimīgu jauno gadu, mīļie.