Par riekstiem

Izlobi mani no čaulas. Es netieku ārā. Nagi ir nolauzti un knābja man nav. Nē, es viņu neuzaudzēju. Viņa uzauga pati - zini, kā āda uz papēžiem. Zini, kā ir ar basām kājām staigāt pa rugājiem? Es zinu. Kādreiz zināju. Tagad vairs tā nevaru. Tagad manas basās pēdas piesardzīgi tausta tikai Rīgas ietves. Pēc tam, kad lietus nolijis. Vai Vecrīgas bruģi dzērumā, vienu augstpapēžu kurpi rokā šūpojot. Jā, tāpēc es dzeru. Dzerot tā čaula kļūst caurspīdīga...Tad mani var redzēt - jā, arī ar visām manām kroplībām un vājībām. Bet pieskaroties vienalga esmu cieta un auksta...    Salauz to čaulu...es nespēju. Vai zini stāstu par Riekstkodi un princesi Pirlipati? Lai atbrīvotu princesi no lāsta, bija jāpāršķeļ rieksta Krakatraka cietā čaumala. Varbūt es esmu tas rieksts...? Apzeltīts no ārpuses, bet ieslēgts nesalaužamās bruņās un iekšienē sapinies pats savās šķiedrās...     Nu jā,  mūsdienās jau ir pilni veikali ar izlobītiem riekstu kodoliem. Man gan bērnībā patika lobīt zemesriekstus.  Vai saspiest saujā divus valriekstus un sajust, kā cietā čaula iesprāgst...mmmm... Bet tas bija toreiz,  kad vēl pa rugājiem basām kājām varēja staigāt.      Bet netieku es pati no tās čaulas ārā. Tev jānāk ar āmuru. Domā, man nav bail? Ja nu sāpēs, kad čaula plīsīs? Ja nu būs auksti? Ja nu... Ja nu... Ja nu es tev nepatikšu? Tāda...bez savas zeltītās čaulas...    Ja nu....?