Sapņi bez kokteiļiem

       Pirms pāris dienām manu māsu, kurai dažādu apstākļu dēļ bija sanācis pavadīt ar mani bezgala neromantisku, toties kopīgu nakti viņas daudz cietušajā automašīnā, pamodināja kāda visnotaļ neparasta skaņa. Izrādījās, ka tie ir smiekli, kas nāk no mana guļammaisa. Kurā atrodos es. Viena pati. Aizmigusi. Un pa miegam smejos. Pēc māsas vēlāk sniegtās informācijas, tas esot atkārtojies vismaz trīs reizes. Un dīvainā kārtā es pat atceros, kas tad mani bija sasmīdinājis.
  Vīzija (jebšu sapnis) numur viens - snauduļoju iekš sava guļammaisa (akurāt kā dzīvē), un dzirdu, ka māsa man blakus dikti cītīgi jau labu laiku kaut ko stāsta. Tā kā esmu sasodīti pieklājīga, un nu jau arī pamodusies (vēl joprojām sapņa ietvaros), tad apjautājos, vai viņa runā ar mani. Atbilde ir - nē, neliecies traucēta. Tā nu viņa turpina savu monologu, pie kam ēd no maisiņa eklērus un piekož kabaci (nezināmu iemeslu dēļ šī bilde man joprojām izraisa ķiķināšanas lēkmi).
  Vīzija numur divi - māsa man paziņo, ka iešot dzīvot pie mūsu kora bijušā vadītāja un viņa dēla (štipri šaubos, vai viņi dzīvo kopā...), jo redz, es un Juris Strenga (nav ne jausmas, ko tādu viņš bija noziedzies, ka izpelnījās iekļūšanu šai panoptikumā) viņu sitot.... komentāri šeit laikam ir lieki.
  Trešo smieklus izraisošo vīziju neatminēšos, un varbūt labi vien, ka tā...
Un, ja to visu vēl varētu norakstīt uz gulēšanu neparastos apstākļos, tad kā lai attaisno to, ka vakarnakt, savās mājās, savā pašas ērtajā gultiņā es ņemu un sapnī noredzu Teterovski, kurš ir maniaks un vēl piedevām vada sektu...?
     Arvienvārdsakot, tā var ietaupīt naudu ķinītim. Jāiet tik gulēt un jāskatās, kas vēl notiek manā galvā.

Par riekstiem

Izlobi mani no čaulas. Es netieku ārā. Nagi ir nolauzti un knābja man nav. Nē, es viņu neuzaudzēju. Viņa uzauga pati - zini, kā āda uz papēžiem. Zini, kā ir ar basām kājām staigāt pa rugājiem? Es zinu. Kādreiz zināju. Tagad vairs tā nevaru. Tagad manas basās pēdas piesardzīgi tausta tikai Rīgas ietves. Pēc tam, kad lietus nolijis. Vai Vecrīgas bruģi dzērumā, vienu augstpapēžu kurpi rokā šūpojot. Jā, tāpēc es dzeru. Dzerot tā čaula kļūst caurspīdīga...Tad mani var redzēt - jā, arī ar visām manām kroplībām un vājībām. Bet pieskaroties vienalga esmu cieta un auksta...    Salauz to čaulu...es nespēju. Vai zini stāstu par Riekstkodi un princesi Pirlipati? Lai atbrīvotu princesi no lāsta, bija jāpāršķeļ rieksta Krakatraka cietā čaumala. Varbūt es esmu tas rieksts...? Apzeltīts no ārpuses, bet ieslēgts nesalaužamās bruņās un iekšienē sapinies pats savās šķiedrās...     Nu jā,  mūsdienās jau ir pilni veikali ar izlobītiem riekstu kodoliem. Man gan bērnībā patika lobīt zemesriekstus.  Vai saspiest saujā divus valriekstus un sajust, kā cietā čaula iesprāgst...mmmm... Bet tas bija toreiz,  kad vēl pa rugājiem basām kājām varēja staigāt.      Bet netieku es pati no tās čaulas ārā. Tev jānāk ar āmuru. Domā, man nav bail? Ja nu sāpēs, kad čaula plīsīs? Ja nu būs auksti? Ja nu... Ja nu... Ja nu es tev nepatikšu? Tāda...bez savas zeltītās čaulas...    Ja nu....?

Par izdomātām cīņām

Žēlot vajag ar spēku. Tā, lai nevar pretoties. Atlauzt rokas aiz muguras,varbūt pat apdullināt – kā slīcēju – un sažēlot. Nospiest pie zemes, neļaut runāt, samīļot, sažņaugt līdz zilumiem. Lai sāp! Lai! Tāpat jau es griežu sev rokās, lai sajustu to, ka vēl... jūtu.

Ja tu nāc nedroši, baidīdamies – es to jutīšu. Un cīnīšos pretī. Ne tikai suņi sajūt bailes un uzbrūk. Arī es daru tāpat. Uzriešu un iekodīšu, ja baidīdamies nāksi. Un tu nodomāsi – ak tu, kuce. Un tev būs taisnība.

Ar spēku vajag žēlot. Tad es ļaušos. Tikai tad.

Kur es tāda gadījos

   Es piedzimu 1983. gada 30. martā Varakļānu slimnīcā. Tā kā lietiskie pierādījumi zīdainim piekabināmās šiltītes formā ir nozaudēti vai iznīcināti, un arī māmiņas liecības mēdz variēties amplitūdā no 16.30 līdz 18.45, tad par precīzu laiku vēsture klusē. Tomēr skaidrs, ka tā ir bijusi dienas otrā puse, kas lielā mērā izskaidro to laiku, kādā es parasti mēdzu ēst brokastis.

      Savās iepriekšējās memuāru versijās mēdzu rakstīt, ka es piedzimu mēma, kā paskaidrojumu minot to, ka runāt, galu galā, nepratu. Tomēr, tā kā šāds apgalvojums nav īsti precīzs (kā arī ir nekrietns plaģiāts no „Emīlijas atmiņām” (Monteiru-Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”)), tad teikšu tā – es piedzimu ar balsstiesībām, bet ar stipri ierobežotām iespējām izteikties. Ko tūliņ izmantoja mani vecāki, bez manas piekrišanas izgudrojot man vārdu. Iemesli, kuru dēļ mans tētuks vēlējās nosaukt mani par Indru, ir miglā tīti, gluži tāpat kā tie apsvērumi, kas lika manai māmiņai ignorēt šo vēlmi, un visnotaļ nodevīgi piereģistrēt mani ar vārdu Evija; bet manai toreiz četrgadīgajai vecākajai māsai visiem interesentiem klārēt, ka māsiņu sauc Žanete.

     Ņemot vērā visas šīs peripetijas, laikam ir tikai loģiski, ka, pēc tam, kad visi bija teikuši savu vārdu mana vārda sakarā, arī es izdarīju pati savu izvēli, kas neatbilda nevienai no augšminētajām. Parādīju visiem mēli un nosaucu sevi par Evu. Biju aizstāvējusi savas tiesības, neviens neiebilda, un visi bija apmierināti.

      Bet ar to, protams, nekas nebeidzās. Pati dzīve turpina ieviest korekcijas. Angliešu mēlē runājošajiem es esmu Īvija. Un zināmā dvēseles stāvoklī, kam ir zināms sakars ar izlietotā alkohola daudzumu, mēdzu kļūt par špidrilku Evelīnu. Pret nevēlamiem pielūdzējiem reizēm lietoju vārdu Maija (kam gan nez kādēļ neviens lāgā negrib ticēt... varbūt jāpamēģina Indra vai Žanete).

   Kas zina, varbūt vecumdienās nonākšu līdz kādai Izabellai vai Antonetei! :)

Eva Braun.

Iekšējais zoodārzs

    Galva pilna ar tarakāniem. Ka biezs. Čum un mudž, un auž zirnekļu tīklus. Kaut gan, nē - tie drīzāk būs tarakāntīkli. Vārdu sakot, kaut kāda neparasta suga. Un dzīvelīgi, maitas - nav iznīdējami nekādā vīzē. Tā, ka putniem nav, kur apmesties. Kurš putns tad gribēs tarakāntīklu mudžeklī ligzdu vīt. Ja nu vienīgi reizēm kāda dzeguze pa olai iedēj. Un ej nu pēc tam un perē to svešo olu. Un izliecies, ka savējā. Un izšķiļas vēl tāds - ne šis, ne tas, ne īsti putns, ne zivs. Pat nezini, kādā vārdā to nosaukt.
      Ak, ko nu par to. Mani vienīgie putni ir tās beigtās lakstīgalas, vai varbūt kaijas. No kurienes tās rodas? No tā būra, kas krūtīs. Vienmēr esmu domājusi, ka kurvis ir pilnīgi aplams vārds tā režģotā veidojuma apzīmēšanai. Kas nu tas par kurvi - visīstākais krātiņš! Pie tam bez durvīm...Anglieši gan zināja, ko dara, krūšukurvi nosaukdami par rib cage. Tā nu viņas tur piedzimst, izaug, un tur arī nobeidzas. Ja nenobeidzas brīvprātīgi, tad es piepalīdzu. Tas nav grūti. Pa šiem gadiem jau esmu iepratusies. Līdz šim neviena nav izdzīvojusi. Un tāpat, ja mēģinās tikt ārā, iesprūdīs rīklē un nosmaks, ar viskiju aizrijušās. Jā, to jau es noskaidroju, ka lakstīgalas viskijā nešķīst. Kaijas arī ne. Bet tas nu tā. Nav sevišķi svarīgi.
     Es vēl gribēju par tiem surikatiem pastāstīt. Tie, savukārt, vēderā iemitinājušies. Akurāt tur, kur citkārt taureņi dzīvo. Arī man reiz taureņi tur mēdza apmesties (iemesties?). Tiesa gan, bija gadījusies pagalam nešpetna suga - zobaini un nikni kā sirseņi. Mūždien sadzēla visas iekšas tā, ka pēc tam bija jāsmok vai nost. Tādēļ es tīri vai nopriecājos, kad šie kādu ziemu iekūņojās un pavasarī izšķīlās surikati! Miera, protams, jau nav, kad šie tur sāk dancot un ālēties... un beidzamajā laikā dažiem vēl tādi kā kožu spārni izdīguši.. ka tik nesāk kost! Diezgan nevaldāmi viņi ir. Vispār jau varētu šos tā kā mēģināt dresēt un piejaucēt. Tikai tas ēzelītis traucē. Tas iekšējais ēzelītis. Kā Ziedonim. Tikai manējais vēl tāds spocīgs adatains padevies - drīzāk kā tāds EZelĪTIS. Nu jā. Tāds viņš ir. Un jāliek vien viņam miers. Tikai - ko lai ar tiem surikatiem iesāk....?
      Lūk, kāds zoodārzs man iekšā dzīvo!

Ķermeņa valoda

Šodien es esmu konfliktā ar savu ķermeni.
Lieta tāda, ka biju stingri un nelokāmi apņēmusies ar jebkādu debesu spēku (vajadzības gadījumā papildinātu ar brēkšanu, pierunāšanu, pieglaimošanos, nekrietniem meliem, puņķiem un asarām un visu citu, kas piedienas) palīdzību tikt uz Rammstein konci, uz kuru man joprojām nav biļetes.
Bet mans ķermenis, man to nezinot, bija lēmis citādāk. Kamēr es (liekot lietā daļu no iepriekšminētā arsenāla), apstrādāju kolēģus, kas, gluži kā sarunājuši, nevēlējās ar mani mainīties (no vakara uz rīta maiņu), šis klusībā audzēja uz augšu temperatūru, spieda limfmezglus uz āru, krāsoja acābolus neveselīgi sārtā tonī un sintezēja muskuļos nez kādu jifti, kuras radītās izjūtas lika diezgan skaidri iztēloties, kā būtu pakļūt zem ceļaruļļa... vai vismaz to, kā jūtas Igors Vihrovs olimpisko spēļu laikā. Es, protams, nevēlējos piekāpties un turpināju medīt biļetes, ignorējot arvien biezāko miglu acu priekšā un ļimstošās ekstremitātes. Un tad man prātā atausa kāda sen dzirdēta baiga BBbrokastu pasaka... tā vēstīja par Jamuleju, kurš sastrīdējās ar savu ķermeni.
Long story short - Jamulejs reiz sastrīdējās ar savu ķermeni (neatceros, par ko, bet tam uz kopējā fona nav itin nekādas nozīmes). Ķermenis uz viņu apskaitās, un, kamēr Jamulejs sēdēja vannā, sāka audzēt viņa nagus, un nerimās, līdz tie nebija sasnieguši pāris metru garumu. Bet ar to vēl nebija gana. Ķermenis turpināja savus atriebes darbus, nokrāsodams Jamuleja acu baltumus zilā krāsā kā maitam, ievilkdams degunu uz iekšu un aizaudzēdams dibenu ciet. Un pašās beigās kontrolšāviens - ķermenis atslēdza Jamulejam apziņu, tā, ka viņš vairs neapjēdza, kādēļ viņam nagi gari, kādēļ acu baltumi zili kā maitam, kādēļ deguns uz iekšu un kādēļ dibens ciet. Stāsta morāle bija aptuveni tāda - ar savu ķermeni nestrīdies, tas labi nebeigsies.
    Un, tā kā termometra cipariņi (tā kā vecie labie dzīvsudraba stabiņi nu jau pieder pagātnei) spītīgi skrien uz priekšu, un nu jau ir sasnieguši 37, 5, un arī pārējās izjūtas ir pielīdzināmas Igoram Vihrovam, kam pārbraucis ceļarullis, es nolēmu paklausīt ķermenim un likties mierā.
      Mana morāle - redz, izrādās, ka nemaz nav jāmēģina sasmīdināt tik augstas instances kā Dievs, arī personīgais ķermenis var uz savu roku izlemt nodevīgi sagrozīt jūsu plānus.

Un tagad AKKA/LAA var mierīgi sūdzēt mani tiesā :)

Bija tā

    Jāns dzīvoja konservbundžā. Ne tādā, kur marinētas brētliņas tomātu mērcē vaļojas, nedz arī pie ķilavām, kas sālījumā gozējas. Nē, Jānam bija pašam sava bundža. Tīra, sausa, labiekārtota, ar zināmām ērtībām un atgriežamu vāciņu. Galu galā - Diogens, piemēram, taču dzīvoja mucā. Ar ko gan Jāna dzīve konservbundžā būtu peļamāka vai ērmotāka? Jāns gan neko nezināja par Diogenu, bet, būtu zinājis, viņam jau nu tūdaļ taptu skaidrs, kamdēļ gudrais vīrs sev bija izvēlējies šādu mitekli. Zināma lieta - lai ilgāk saglabātos svaigs. Ie-kon-ser-vē-tos. Saprotams, Diogena laikā konservbundžas neviens nepazina, toties mucas gan tika plaši izmantotas, lai uzglabātu visādas ilgmūžīgas lietas - kā, piemēram, vīns vai skābēti kāposti. Vai filozofi. Skābēts filozofs, ha - Jāns būtu pasmīnējis, un nodomātu, ka, lūk, tādēļ arī Diogens ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Nu, vismaz viņa vārds. Un vārds pat, kā runā, esot nemirstīgs.
    Bet Jāns to visu nezināja, tādēļ arī nevarēja neko tamlīdzīgu nodomāt. Patiesībā viņš pat nezināja, ka ārpus konservbundžas kaut kas pastāv. Vienīgais, ko viņš zināja, bija tas, ka, dzīvojot konservbundžā, ilgāk var saglabāties svaigs.
   Tā nu viņš tur dzīvoja un dzīvoja, un dzīvoja. Ārpusē tikmēr Mocarts rakstīja Rekviēmu, uzrakstīja un nomira. Merilina Monro apsveica Kenediju dzimšanas dienā, tad nomira, arī Kenedijs nomira. Ozona caurums izpletās, un pāris vulkāni sirdīgi izvirda lavu. Bet Jānam par to visu bija tikpat daudz nojausmas, cik par ārpus-konservbundžas-pasaules eksistenci, tātad - necik.
      Reiz beidzot kāds tīrā gadījuma pēc izdomāja atvērt konservbundžu. No turienes iznāca sliktas smakas mākonis. Jo, piekrītiet taču - tik ilgi saglabāties svaigam jau nu nekādi nav iespējams. Pat ne ie-kon-ser-vē-jo-ties. Bet Jāns nezināja arī to. Taisnību sakot, viņš vispār neko nezināja. Tikai tupēja savā konservbundžā, kamēr sapuva. Un šodien viņu vairs neviens neatceras, pat viņa vārdu nē (atšķirībā no Diogena).
      Tāds, lūk, bija gadījums!
                                                          Beigas