Jāns dzīvoja konservbundžā. Ne tādā, kur marinētas brētliņas tomātu mērcē vaļojas, nedz arī pie ķilavām, kas sālījumā gozējas. Nē, Jānam bija pašam sava bundža. Tīra, sausa, labiekārtota, ar zināmām ērtībām un atgriežamu vāciņu. Galu galā - Diogens, piemēram, taču dzīvoja mucā. Ar ko gan Jāna dzīve konservbundžā būtu peļamāka vai ērmotāka? Jāns gan neko nezināja par Diogenu, bet, būtu zinājis, viņam jau nu tūdaļ taptu skaidrs, kamdēļ gudrais vīrs sev bija izvēlējies šādu mitekli. Zināma lieta - lai ilgāk saglabātos svaigs. Ie-kon-ser-vē-tos. Saprotams, Diogena laikā konservbundžas neviens nepazina, toties mucas gan tika plaši izmantotas, lai uzglabātu visādas ilgmūžīgas lietas - kā, piemēram, vīns vai skābēti kāposti. Vai filozofi. Skābēts filozofs, ha - Jāns būtu pasmīnējis, un nodomātu, ka, lūk, tādēļ arī Diogens ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Nu, vismaz viņa vārds. Un vārds pat, kā runā, esot nemirstīgs.
Bet Jāns to visu nezināja, tādēļ arī nevarēja neko tamlīdzīgu nodomāt. Patiesībā viņš pat nezināja, ka ārpus konservbundžas kaut kas pastāv. Vienīgais, ko viņš zināja, bija tas, ka, dzīvojot konservbundžā, ilgāk var saglabāties svaigs.
Tā nu viņš tur dzīvoja un dzīvoja, un dzīvoja. Ārpusē tikmēr Mocarts rakstīja Rekviēmu, uzrakstīja un nomira. Merilina Monro apsveica Kenediju dzimšanas dienā, tad nomira, arī Kenedijs nomira. Ozona caurums izpletās, un pāris vulkāni sirdīgi izvirda lavu. Bet Jānam par to visu bija tikpat daudz nojausmas, cik par ārpus-konservbundžas-pasaules eksistenci, tātad - necik.
Reiz beidzot kāds tīrā gadījuma pēc izdomāja atvērt konservbundžu. No turienes iznāca sliktas smakas mākonis. Jo, piekrītiet taču - tik ilgi saglabāties svaigam jau nu nekādi nav iespējams. Pat ne ie-kon-ser-vē-jo-ties. Bet Jāns nezināja arī to. Taisnību sakot, viņš vispār neko nezināja. Tikai tupēja savā konservbundžā, kamēr sapuva. Un šodien viņu vairs neviens neatceras, pat viņa vārdu nē (atšķirībā no Diogena).
Tāds, lūk, bija gadījums!
Beigas
