Šonakt sapņoju, ka zibens formas rēta uz mana vidējā pirksta mani ir padarījusi par tādu kā Harija Potera otrreizējo atnākšanu, un līdz ar to man tagad būs jācīnās ar Voldemortu. Tam par godu man pat no kaut kādiem metāllūžņiem tika izkalts milzīgs, smags zobens. Neatceros, kādā sakarā, bet bija skaidri zināms, ka tas nu būs tas ierocis, kurš, iedurts attiecīgā vietā (piemēram, acī vai sirdī), aizsūtīs Voldemortu pie tēviem. Tā nu es zobenu visulaik vazāju līdzi, jo nekad nevar zināt, kurā stundā uzbruks Voldemorts.
Vienubrīd iedomājos, ka Voldemorts tak ir burvis un, ja sāks mētāties ar “avada kedavra” un “tukšrokdžimpiņ”, tad es ar savu zobenu varēšu iet ieskrieties vai pat bojā. Bet nē, man par zināmu pārsteigumu, šis izrādījās džentlmenis un aizliegtos paņēmienus neizmantoja.
Cīņa norisinājās tādā kā sanatorijā vai viesnīcā ar daudziem stāviem, gariem gaiteņiem un balkoniem. Arvienvārdsakot, vienā brīdī viņš man, melnajam apmetnim plīvojot, lec virsū no augšstāva balkona, un atminos, kā nodomāju - nu čalīt, kur ta tik losīgi, šitā tak tu uzkritīsi tieši uz mana zobena. Nedaudz kļuva viņa žēl par tik stulbu gājienu, tāpēc pavācu zobenu malā. Ar to cīņa arī beidzās, jo Voldemorts bija manāmi apmulsis un teica kaut ko no sērijas “kas par huiņu, tā tak neviens nedara”. Tā nu nolikām datumu nākamajai cīņai, jo “izdzīvos tikai viens” un tā tālāk, nu, jūs jau zināt.
Cīņa norisinājās tādā kā sanatorijā vai viesnīcā ar daudziem stāviem, gariem gaiteņiem un balkoniem. Arvienvārdsakot, vienā brīdī viņš man, melnajam apmetnim plīvojot, lec virsū no augšstāva balkona, un atminos, kā nodomāju - nu čalīt, kur ta tik losīgi, šitā tak tu uzkritīsi tieši uz mana zobena. Nedaudz kļuva viņa žēl par tik stulbu gājienu, tāpēc pavācu zobenu malā. Ar to cīņa arī beidzās, jo Voldemorts bija manāmi apmulsis un teica kaut ko no sērijas “kas par huiņu, tā tak neviens nedara”. Tā nu nolikām datumu nākamajai cīņai, jo “izdzīvos tikai viens” un tā tālāk, nu, jūs jau zināt.
Uz otro cīņu Voldemorts ieradās, ģērbies uzvalkā, un nedaudz izskatījās pēc Rammstein solista. Gaidot nolikto cīņas stundu, sēdējām blakus viesnīcas istabā, saskatījāmies un viens otram tā skumīgi uzsmaidījām. Sak, debili tai pasaulei noteikumi, bet kas jādara, jādara.
Karoče, beidzās viss ar to, ka šoreiz Voldemortam bija iespēja uzdurt mani uz sava zobena (thatswhatshesaid, es zinu), bet viņš bija tik laipns un atteicās šo iespēju izmantot. Džentlmenis, es tak teicu.
Beigās apskāvāmies un šķīrāmies kā draugi, par lielu neizpratni visiem vērotājiem. Tikmēr fonā sabruka viesnīca.
Priekškars.
