Tā nu svētdienas vakarā apbruņojos ar alu (jo nedēļas nogales sarunas bija bijušas necerēti konstruktīvas), dārzeņu čipšiem (jo es tomēr esmu pa pusei vegāns), Gredzenu Pavēlnieka pirmo daļu un zināmu devu apņēmības. Un tad pār mani nāca apgaismība. Atcerējos, kāpēc visus šos daudzos gadus mana apņēmība pārlasīt šo darbu ir grimusi arvien dziļāk Lētā.
Izdarīšu nelielu lirisku atkāpi, kas tomēr ir par tēmu, un pastāstīšu savu viedokli par tulkotājiem. Savulaik pati jaunības maksimālismā loloju ilūzijas par grāmatu tulkošanu, un ir pat gadījuma pēc sanācis piedalīties vienā konkursā. Lai jūs nedomātu, ka es te plātos ar saviem neesošajiem sasniegumiem – long story short – mana tulkojuma recenzente toreiz īsi, kodolīgi un, manuprāt, gaužām precīzi noformulēja tulkotāja darba būtību. "Tulkotājam," viņa teica, "ir jābūt kā rokai, kas pāršķir grāmatas lapas. Bet pašu personu jūs neredzat."
Diemžēl Gredzenu Pavēlnieka tulkojums ir tik tālu no šā burvīgā formulējuma, cik vien var būt. Atceros, ka pirmā lasīšanas reize man iedvesa tik svētas šausmas, kā varbūt vēl vienīgi bērnības traumatiskā pieredze ar grāmatu "Stribora sils". Aiz cieņas pret Tolkīnu, aukstus sviedrus svīzdama, un kreisajam plakstiņam mazliet raustoties, izmocīju visas trīs grāmatas. Un nevarēju saprast – kāpēc, cienītā Ieva Kolmane, kāpēc???? Es, jei bogu, zinu, ka atrast autora izgudrotiem terminiem un nosaukumiem jēdzīgus ekvivalentus latviešu valodā nav viegls darbs. Bet nu "Baggins" – "Tuntaks"? Srsly? Un no kādas valodas un kādiem naksnīgiem murgiem nāk "Nerimša" (angliski "Strider")?... Šādu baismīgu piemēru tur ir kaudzēm. Visus pat negribu atcerēties.
Pēc kāda samērā krietna laika sanāca par šo tēmu runāt ar kādu savu draugu un cīņubiedru, kura viedoklim un zināšanām lielākoties uzticos vairāk, nekā Google (ja vien runa nav par to, kurš labāk dzied augsto noti Ģetzemanes dziesmā no Jesus Christ Superstar), un viņš zināja teikt, ka Tolkīns pats esot atstājis vadošas norādes par to, kā tulkojami vietvārdi un personvārdi, tamdēļ mani pārmetumi cienītajai Kolmanes kundzei esot nevietā. Pārmetumi nevietā vispār ir mans fortē, tādēļ pieņēmu šo viedokli kā patiesīgu un likos mierā. Ja Tolkīns tā ir lēmis, lai būtu Tuntaks un Nerimša.
Šoreiz, paņemot rokās grāmatu un atduroties pret pirmo Tuntaku, mans filoloģiskais kretīnisms ņēma virsroku. Tā kā Dievs ir radījis internetu, tad skaidrs, ka tur jābūt atrodamiem Tolkīna norādījumiem par tulkošanas finesēm. Bija arī.
Sīkākā analīzē neieslīgšu, bet, lai aptuveni ilustrētu saturu, piedāvāju jums nelielu ainiņu iz imagināras poēmas “Kad tulkotājs ļoti grib būt autors”.
Tolkīns: “Gamgee. A surname found in England, though uncommon. I do not know its origin; it does not appear to be English. It is also a word for 'cotton-wool' (now obsolescent but known to me in childhood), derived from the name of S. Gamgee (died 1886), a distinguished surgeon, who invented 'Gamgee tissue'. In a translation it would be best to treat this name as 'meaningless', and retain it with any spelling changes that may seem necessary to fit it to the style of the language of translation.”
Kolmane: ai lol, lai iet Ekušeks.
Tolkīns: “Bree. Retain, since it was an old name, of obsolete meaning in an older language; see Archet.”
Kolmane: Nope. Es uzskatu, kad Virpils skan kudaš labāk.
Priekškars
