Pirms nepilna gada vairāku apstākļu dēļ (pie kuriem pieder garlaicība, vecuma plānprāts un vēl daži, kurus zināmu iemeslu dēļ negribu saukt vārdā) nolēmu paspert vēl soli tuvāk “saiešanai vegānā” (jeb, kā saka angliešu valodā “go vegan”). Gaļa mani īpaši neinteresē jau krietni sen (ja vien runa nav par “svaigu gaļu” 🙂 ), bet, ja kāds man pirms gadiem 3 būtu pateicis, ka ir iespējama dzīve bez biezpiena, krējuma un 30 dažādiem sieriem brokastīs, pusdienās un vakariņās, es droši vien liktu viņam izmērīt temperatūru un iedotu sava kukū daktera kontaktus. Bet dzīve un augšminētie iemesli mēdz ieviest savas korekcijas mūsu uzskatos, un tā nu pēc apmēram 10 mēnešiem semi-veganizēšanās vēlos padalīties ar savām atziņām.
Pirmkārt, cilvēka spēja pielāgoties ir neierobežota, un var ļoti ātri pierast iztikt bez kaut kā, bez kā līdz šim dzīve bija šķitusi neiespējama (šis, starp citu, attiecas ne tikai uz ēdienu 😉 ). Otrkārt - vegāni neēd tikai svaigi pļautu zāli, netaisa picas no gurķiem un nestaigā apkārt pusbadā. Ļoti daudzi produkti ir aizstājami, paveras plašs lauks eksperimentiem, un lielākoties visa vegānā paika ir sasodīti garšīga. Treškārt - pēc vegānas vai pusvegānas ēdienreizes tu nekad nejūties tik ļoti “pregante”, kā ielokot vidēja izmēra Ausmeņas kebabu.
Bet pati galvenā atziņa - pilnīgi nopietni un bez jokiem - man ir reāli noriebies neēst piena produktus!
Zemsvītras piezīme - ja nu kāds nezina, ko nozīmē “pregante”, iesaku noskatīties šo izglītojošo video.
https://youtu.be/EShUeudtaFg
:D es uzķēros, domāju, ka video būs kaut kas par man nezināmu vegānu ēdienu :D
AtbildētDzēst