- gada janvāris
Es viņu satiku pirms gandrīz septiņiem gadiem. Viņš pienāca un mēģināja man kaut ko teikt. Neatceros, ko. Man viņš patika. Uzreiz. Viņš bija piedzēries un man bija kauns. Es izvairījos, aizgāju prom. Un tūliņ to nožēloju.
Daudzreiz mēģināju viņu meklēt. Šāviens ūdenī, protams - vienīgais, ko zināju, bija daļa no viņa vārda.
Pēc pāris mēnešiem savas universitātes fakultātē ieraudzīju viņa acis, kas skatījās man pretī no liela formāta fotogrāfijas. Acis, kuras es tā arī nebiju aizmirsusi.
Es viņu nekad vairs neesmu ne satikusi, nedz arī redzējusi. Mazāk kā gadu pēc mūsu vienīgās tikšanās viņš jau bija miris.
Es to uzzināju apmēram pirms gada, atkal mēģinot viņu sameklēt. Un man sametās nelabi no tās apziņas, ka
Ir cilvēki, kurus nav iespējams aizmirst.
Un ir iespējas, kuras tiek dotas tikai vienreiz.
Dzīve ir netverama. Ir tikai īsi, zibsnīgi mirkļi.
2019. gada marts
2019. gada marts
Es viņu satiku pirms gandrīz 15 gadiem.
Man šodien bija paredzēts pavisam cits maršruts un cits vakara izklājums. Bet viss mainījās, un kājas pašas aiznesa uz grāmatnīcu. Trīsreiz apstaigāju aktuālo un mazāk aktuālo grāmatu galdus. Nekas neuzrunāja. Bet nepameta sajūta, ka kaut ko tomēr vajag.
Un tad es ieraudzīju viņa vārdu uz nelielas, vienkāršas, plēvē iepakotas grāmatas. Vārdu, kuru es tā arī neesmu aizmirsusi.
Un tagad es sēžu, dzeru alu, lasu viņa vārdus, raudu neredzamas asaras un brīnos, ka tik sāpīgi var izjust nekad neiepazīta cilvēka zaudējumu. Bet varbūt tieši tāpēc.
Dzīve ir netverama. Ir tikai īsi, zibsnīgi mirkļi.
