Par pasakām un vārdos neizsakāmo

   Ir tādas bērnu grāmatas, kuras atverot, no lapām paceļas vesela pasaku pils ar torņiem, balkoniem, erkeriem, veramām durtiņām un pat visiem iedzīvotājiem. 

   Arī pieaugušajiem ir tādas grāmatas. Pārāk nopietnas, lai būtu tikai pasakas, un tai pašā laikā pārāk brīnumainas, lai ietilptu "nopietnu" romānu kategorijā.

   Viena no šādām grāmatām ir "Nakts cirks". Stāsts paceļas no grāmatas lapām kā tāda fantastiska pils - zaigojošs visos iespējamos toņos, tomēr ārēji nezaudēdams nekā no sava nevainojamā melnbaltā krāsojuma. Tas izaug lielāks par grāmatu un turpina dzīvot arī ārpus tās vākiem. 

    Prozā runājot - šis ir stāsts sapņotājiem, mistiķiem un visiem tiem, kas zina un jūt, ka ar mūsu uztveri, standarta krāsu paleti un visiem pazīstamo nošu oktāvu pasaule nebeidzas, bet tikai sākas. Katram savējā,  bet kur katra var savīties ar citu nebeidzamās variācijās. 

    Paldies Tev, Erin Morgenstern, ka ļāvi man ienākt "Le Cirque des

Rêves". Jo, manā skatījumā, grāmata izvēlas, vai atklāties lasītājam. Un man ir sajūta (kas ir gluži apzināta, un nebūt nav nepatīkama), ka vairs nekad nespēšu noņemt sev brīvi piešķirto un tikpat brīvi un ar pateicību un mīlestību pieņemto "rêveurs" sarkano šalli. 

(Ērina Morgensterna, "Nakts cirks")