Mēdz teikt - kā jauno gadu iesāksi, tā arī pavadīsi. Tāpēc šim ticējumam par godu (un, gribas cerēt, ka arī jums par prieku) uzcepu īpaši garu rakstāmo palagu.
Mūsu sabiedrība atspoguļo veselības aprūpes sistēmu. Lai pierādītu, ka tev ir sūdīgi, jāiesniedz nosūtījums no ģimenes ārsta, speciālista slēdziens, analīžu rezultāti un notariāli apstiprināts izraksts no pacienta kartes par pēdējiem 18 mēnešiem. Citādi vari atpisties ar savām neesošajām problēmām. Vienīgā bezmaksas recepte ir “saņemies”.
Ļaudis gadu gadiem ir cietuši klusu par “mental health” jebšu tā sauktās “garīgās veselības” problēmām tieši šo iemeslu dēļ. Cilvēki par to nerunā, jo zina, ka tiks apkārti ar birkām “vājš”, “bez rakstura”, “drausmīgs raksturs”, “nojūdzies”, utt. u. t. jpr. Un tad pēkšņi visi ir ļoti pārsteigti, kad kāds izvēlas aiziet no dzīves, jo “viņam taču viss bija kārtībā”. Starp citu, tieši no šīs pašas kategorijas nāk “bija tak normāls cilvēks, un tad pēkšņi par geju kļuva”. Right. Jo tieši tā tas notiek. Un mēs lienam vai no ādas ārā, lai tikai būtu publiski veiksmīgi, laimīgi un uz vienradža jātu pa varavīksni prom no jebkādām sociālajām stigmām.
Šis bija neliels lirisks ievads manām gada nogales pārdomām. Pēdējās trijās dienās mani piemeklēja jau kādu laiku briedis (ne tas džeks, kurš ar ragiem un mežā, bet tas, kurš iz vārda “briest” veidots divdabis) masīvs breikdauns. Long story short - šīs dienas atrados horizontālā stāvoklī, lielākoties blenžot sienā un ik pa brīdim telefonā, kur kāds random nepazīstams cilvēks man piedāvāja palīdzību. Vēl viena atkāpe - šogad palīdzības piedāvājumus un arī actual atbalstu 99% gadījumu esmu saņēmusi no random nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži nu ir kļuvuši, gribētos teikt, ka par draugiem. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi. Tomēr šoreiz tieši kāda diezgan random cilvēka ne tik random teksti lielā mērā palīdzēja izkāpt no horizontālā stāvokļa. Varu tikai teikt - ja kāds no maniem tuvajiem cilvēkiem jebkad - like, ever - būtu izrādījis tik neatlaidīgu vēlmi palīdzēt, iespējams, es šobrīd nedaudz vairāk ticētu labajam cilvēkos.
Šogad jauno gadu sagaidīju vienītī mājās. Un ne jau tādēļ, ka nebūtu, kur iet, bet tādēļ, ka, lai cik tas liktos skumji un nožēlojami ( diezgan sevi šaustīju par to, ka ir taču jaunais gads, un kā es tā viena, un ko un ko), nekur citur negribēju būt. Uzkrāsoju lūpas, uzvilku augstpapēdenes, 12os izgāju uz balkona, iedzēru proseko, paskatījos, kā Ģertrūdes ielas urlas šauj salūtu un gāju čučēt. Un šodien pamodos ar apziņu, ka tā bija labākā iespējamā izvēle. Vai es esmu vientuļa? Hell, yeah. Vai es esmu nelaimīga? Reizēm diezgan ļoti. Vai tas ir nožēlojami? Nope, draudziņi, nav. Vai es būtu varējusi vakar aiziet uz kādu balli un safočēties ar kaut kādiem ļaudīm, kurus, iespējams, nekad dzīvē vairs nesatiktu? vai iepostot kādu bildi ar celīšiem vannā, šampanieša glāzi un urļiku salūtu no balkona, pieliekot miljons haštagus, kas pierādītu to, cik man viss ir lieliski? Totāli.
Tāpēc mans jaunā gada novēlējums sev un citiem - mazāk bulšita soctīklos, vairāk konekšena offlainā. Un laiku pa laikam der sev atgādināt, ka mēs katrs pats sev esam vērtīgākā investīcija.
P.S. Runājiet par savām problēmām. Atradīsies cilvēki, kas sadzirdēs. Pie tam lielākoties ne tur, no kurienes gaidīsiet.
Laimīgu jauno gadu, mīļie.
