otrdiena, 2019. gada 1. janvāris

Par atklātību un izlikšanos

Mēdz teikt - kā jauno gadu iesāksi, tā arī pavadīsi. Tāpēc šim ticējumam par godu (un, gribas cerēt, ka arī jums par prieku) uzcepu īpaši garu rakstāmo palagu. 
   Mūsu sabiedrība atspoguļo veselības aprūpes sistēmu. Lai pierādītu, ka tev ir sūdīgi, jāiesniedz nosūtījums no ģimenes ārsta, speciālista slēdziens, analīžu rezultāti un notariāli apstiprināts izraksts no pacienta kartes par pēdējiem 18 mēnešiem. Citādi vari atpisties ar savām neesošajām problēmām. Vienīgā bezmaksas recepte ir “saņemies”. 
     Ļaudis gadu gadiem ir cietuši klusu par “mental health” jebšu tā sauktās “garīgās veselības” problēmām tieši šo iemeslu dēļ. Cilvēki par to nerunā, jo zina, ka tiks apkārti ar birkām “vājš”, “bez rakstura”, “drausmīgs raksturs”, “nojūdzies”, utt. u. t. jpr. Un tad pēkšņi visi ir ļoti pārsteigti, kad kāds izvēlas aiziet no dzīves, jo “viņam taču viss bija kārtībā”. Starp citu, tieši no šīs pašas kategorijas nāk “bija tak normāls cilvēks, un tad pēkšņi par geju kļuva”. Right. Jo tieši tā tas notiek. Un mēs lienam vai no ādas ārā, lai tikai būtu publiski veiksmīgi, laimīgi un uz vienradža jātu pa varavīksni prom no jebkādām sociālajām stigmām. 
    Šis bija neliels lirisks ievads manām gada nogales pārdomām. Pēdējās trijās dienās mani piemeklēja jau kādu laiku briedis (ne tas džeks, kurš ar ragiem un mežā, bet tas, kurš iz vārda “briest” veidots divdabis) masīvs breikdauns. Long story short - šīs dienas atrados horizontālā stāvoklī, lielākoties blenžot sienā un ik pa brīdim telefonā, kur kāds random nepazīstams cilvēks man piedāvāja palīdzību. Vēl viena atkāpe - šogad palīdzības piedāvājumus un arī actual atbalstu 99% gadījumu esmu saņēmusi no random nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži nu ir kļuvuši, gribētos teikt, ka par draugiem. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi. Tomēr šoreiz tieši kāda diezgan random cilvēka ne tik random teksti lielā mērā palīdzēja izkāpt no horizontālā stāvokļa. Varu tikai teikt - ja kāds no maniem tuvajiem cilvēkiem jebkad - like, ever - būtu izrādījis tik neatlaidīgu vēlmi palīdzēt, iespējams, es šobrīd nedaudz vairāk ticētu labajam cilvēkos. 
     Šogad jauno gadu sagaidīju vienītī mājās. Un ne jau tādēļ, ka nebūtu, kur iet, bet tādēļ, ka, lai cik tas liktos skumji un nožēlojami ( diezgan sevi šaustīju par to, ka ir taču jaunais gads, un kā es tā viena, un ko un ko), nekur citur negribēju būt. Uzkrāsoju lūpas, uzvilku augstpapēdenes, 12os izgāju uz balkona, iedzēru proseko, paskatījos, kā Ģertrūdes ielas urlas šauj salūtu un gāju čučēt. Un šodien pamodos ar apziņu, ka tā bija labākā iespējamā izvēle. Vai es esmu vientuļa? Hell, yeah. Vai es esmu nelaimīga? Reizēm diezgan ļoti. Vai tas ir nožēlojami? Nope, draudziņi, nav. Vai es būtu varējusi vakar aiziet uz kādu balli un safočēties ar kaut kādiem ļaudīm, kurus, iespējams, nekad dzīvē vairs nesatiktu? vai iepostot kādu bildi ar celīšiem vannā, šampanieša glāzi un urļiku salūtu no balkona, pieliekot miljons haštagus, kas pierādītu to, cik man viss ir lieliski? Totāli. 
   Tāpēc mans jaunā gada novēlējums sev un citiem - mazāk bulšita soctīklos, vairāk konekšena offlainā. Un laiku pa laikam der sev atgādināt, ka mēs katrs pats sev esam vērtīgākā investīcija. 

P.S. Runājiet par savām problēmām. Atradīsies cilvēki, kas sadzirdēs. Pie tam lielākoties ne tur, no kurienes gaidīsiet. 


Laimīgu jauno gadu, mīļie.

pirmdiena, 2018. gada 5. novembris

Par radītājiem un izpildītājiem

  Esmu jau minējusi, ka man piemīt iedzimta un gadu gaitā veiksmīgi nostiprināta un izkopta tieksme uz stagnāciju, kas, līdzās citām atbaidošām tendencēm (piemēram, klausīties vienu un to pašu dziesmu uz apli trīs nedēļu garumā) sevī ietver arī reiz lasītu grāmatu daudzpadsmitkārtīgu pārlasīšanu. Vairumā gadījumu tas, protams, ir tīrā slinkuma dēļ. Tomēr piekrītu arī {nezināms autors} teorijai, ka grāmatu, kuru nav vērts lasīt divreiz, nav vērts lasīt arī vienreiz. Visādu nedēļas nogalē notikušu konstruktīvu sarunu rezultātā nonācu pie secinājuma, ka vajadzētu vēlreiz pārlasīt Gredzenu Pavēlnieku. Biju pat nedaudz pārsteigta, kā tas nāk, ka es, kvēla un rūdīta Tolkīna fane, kopš 2002. gada (kad pirmā grāmata pirmoreiz tika izdota latviešu valodā) to neesmu pamanījusies izdarīt.
   Tā nu svētdienas vakarā apbruņojos ar alu (jo nedēļas nogales sarunas bija bijušas necerēti konstruktīvas), dārzeņu čipšiem (jo es tomēr esmu pa pusei vegāns), Gredzenu Pavēlnieka pirmo daļu un zināmu devu apņēmības. Un tad pār mani nāca apgaismība. Atcerējos, kāpēc visus šos daudzos gadus mana apņēmība pārlasīt šo darbu ir grimusi arvien dziļāk Lētā.
  Izdarīšu nelielu lirisku atkāpi, kas tomēr ir par tēmu, un pastāstīšu savu viedokli par tulkotājiem. Savulaik pati jaunības maksimālismā loloju ilūzijas par grāmatu tulkošanu, un ir pat gadījuma pēc sanācis piedalīties vienā konkursā. Lai jūs nedomātu, ka es te plātos ar saviem neesošajiem sasniegumiem – long story short – mana tulkojuma recenzente toreiz īsi, kodolīgi un, manuprāt, gaužām precīzi noformulēja tulkotāja darba būtību. "Tulkotājam," viņa teica, "ir jābūt kā rokai, kas pāršķir grāmatas lapas. Bet pašu personu jūs neredzat."
    Diemžēl Gredzenu Pavēlnieka tulkojums ir tik tālu no šā burvīgā formulējuma, cik vien var būt. Atceros, ka pirmā lasīšanas reize man iedvesa tik svētas šausmas, kā varbūt vēl vienīgi bērnības traumatiskā pieredze ar grāmatu "Stribora sils". Aiz cieņas pret Tolkīnu, aukstus sviedrus svīzdama, un kreisajam plakstiņam mazliet raustoties, izmocīju visas trīs grāmatas. Un nevarēju saprast – kāpēc, cienītā Ieva Kolmane, kāpēc???? Es, jei bogu, zinu, ka atrast autora izgudrotiem terminiem un nosaukumiem jēdzīgus ekvivalentus latviešu valodā nav viegls darbs. Bet nu "Baggins" – "Tuntaks"? Srsly? Un no kādas valodas un kādiem naksnīgiem murgiem nāk "Nerimša" (angliski "Strider")?... Šādu baismīgu piemēru tur ir kaudzēm. Visus pat negribu atcerēties.
   Pēc kāda samērā krietna laika sanāca par šo tēmu runāt ar kādu savu draugu un cīņubiedru, kura viedoklim un zināšanām lielākoties uzticos vairāk, nekā Google (ja vien runa nav par to, kurš labāk dzied augsto noti Ģetzemanes dziesmā no Jesus Christ Superstar), un viņš zināja teikt, ka Tolkīns pats esot atstājis vadošas norādes par to, kā tulkojami vietvārdi un personvārdi, tamdēļ mani pārmetumi cienītajai Kolmanes kundzei esot nevietā. Pārmetumi nevietā vispār ir mans fortē, tādēļ pieņēmu šo viedokli kā patiesīgu un likos mierā. Ja Tolkīns tā ir lēmis, lai būtu Tuntaks un Nerimša.
   Šoreiz, paņemot rokās grāmatu un atduroties pret pirmo Tuntaku, mans filoloģiskais kretīnisms ņēma virsroku. Tā kā Dievs ir radījis internetu, tad skaidrs, ka tur jābūt atrodamiem Tolkīna norādījumiem par tulkošanas finesēm. Bija arī.
     Sīkākā analīzē neieslīgšu, bet, lai aptuveni ilustrētu saturu, piedāvāju jums nelielu ainiņu iz imagināras poēmas “Kad tulkotājs ļoti grib būt autors”.

Tolkīns: “Gamgee. A surname found in England, though uncommon. I do not know its origin; it does not appear to be English. It is also a word for 'cotton-wool' (now obsolescent but known to me in childhood), derived from the name of S. Gamgee (died 1886), a distinguished surgeon, who invented 'Gamgee tissue'. In a translation it would be best to treat this name as 'meaningless', and retain it with any spelling changes that may seem necessary to fit it to the style of the language of translation.”

Kolmane: ai lol, lai iet Ekušeks.

Tolkīns: “Bree. Retain, since it was an old name, of obsolete meaning in an older language; see Archet.”

Kolmane: Nope. Es uzskatu, kad Virpils skan kudaš labāk.

Priekškars

otrdiena, 2018. gada 16. janvāris

Par garšīgām ņammītēm un dzīves ironiju

   Pirms nepilna gada vairāku apstākļu dēļ (pie kuriem pieder garlaicība, vecuma plānprāts un vēl daži, kurus zināmu iemeslu dēļ negribu saukt vārdā) nolēmu paspert vēl soli tuvāk “saiešanai vegānā” (jeb, kā saka angliešu valodā “go vegan”). Gaļa mani īpaši neinteresē jau krietni sen (ja vien runa nav par “svaigu gaļu” 🙂 ), bet, ja kāds man pirms gadiem 3 būtu pateicis, ka ir iespējama dzīve bez biezpiena, krējuma un 30 dažādiem sieriem brokastīs, pusdienās un vakariņās, es droši vien liktu viņam izmērīt temperatūru un iedotu sava kukū daktera kontaktus. Bet dzīve un augšminētie iemesli mēdz ieviest savas korekcijas mūsu uzskatos, un tā nu pēc apmēram 10 mēnešiem semi-veganizēšanās vēlos padalīties ar savām atziņām.
   Pirmkārt, cilvēka spēja pielāgoties ir neierobežota, un var ļoti ātri pierast iztikt bez kaut kā, bez kā līdz šim dzīve bija šķitusi neiespējama (šis, starp citu, attiecas ne tikai uz ēdienu 😉 ). Otrkārt - vegāni neēd tikai svaigi pļautu zāli, netaisa picas no gurķiem un nestaigā apkārt pusbadā. Ļoti daudzi produkti ir aizstājami, paveras plašs lauks eksperimentiem, un lielākoties visa vegānā paika ir sasodīti garšīga. Treškārt - pēc vegānas vai pusvegānas ēdienreizes tu nekad nejūties tik ļoti “pregante”, kā ielokot vidēja izmēra Ausmeņas kebabu.
 Bet pati galvenā atziņa - pilnīgi nopietni un bez jokiem - man ir reāli noriebies neēst piena produktus!

Zemsvītras piezīme - ja nu kāds nezina, ko nozīmē “pregante”, iesaku noskatīties šo izglītojošo video.
https://youtu.be/EShUeudtaFg

otrdiena, 2017. gada 31. janvāris

Par sen nozaudētām sajūtām

Es apmaldījos savā dzīvoklī.
    Man bija garlaicīgi, un es gribēju atrast ceļu uz bērnistabu, lai uzmeklētu savas rotaļlietas. Iedomājos, ka varētu ar tām paspēlēties - nu, kā agrāk, kā bērnībā. Lai nebūtu garlaicīgi. Lai būtu jautri. Kā agrāk.
    Bērnistabu es neatradu. Atradu rotaļlietas pati savā istabā. Tikai tās bija izaugušas un vairs negribēja ar mani spēlēties. Nodomāju, ka varbūt labi vien ir. Tāpat es to nekad īsti neesmu mācējusi. Un vispār kaut kā stulbi - ko tad mēs te tagad, kaut kādus veikalus vai dakterīšus rausim vaļā? Vai ko nu vēl tur spēlē. Laikam jau bija vēl kaut kas. Pavisam noteikti bija! Tikai es pārāk ilgi biju prom, un rotaļlietas ir visu aizmirsušas. Es arī neatceros.
    Kādu brīdi pārcilāju savas pieaugušās rotaļlietas cerībā, ka varbūt kaut kas notiks. Tās, galīgi apmulsušas, blenza uz mani. Es, galīgi apmulsusi, blenzu pretī. Nekas nenotika.
    Es sabāzu tās atpakaļ "Rimi" maisiņā, aizgāju uz virtuvi, aizdedzu cigareti un atvēru Facebook.

otrdiena, 2016. gada 30. augusts

Par bezmiegu un tā (blakus)efektiem

Klausos, kā jau trešo reizi gar manu logu brauc ielu slaucītājs, un saceru libretu jauno laiku operai par to, kā Ušakovs, skrienot vakara pusmaratonu pa savu promenādi, satiek Daugavas lielo zivi un iesaistās debatēs par to, vai Rīga ir vai tomēr vēl nav gatava. Zivs ir veca un tiepīga, un izbesījusies gaidīt, kamdēļ uzstāj, ka Gaismas pils jau ir uzcēlusies augšā kā pēdējā garumzīme uz "ī".
Sākas lietavas. Līst visu jau tā neesošo vasaru. Ušakovs, nebūdams no muļķu mājām, saprot, ka nav lāgā - ar steigu savāc algotņu karaspēku un plēš Barona ielu augšā, lai akmens uz akmeņa nepaliek.
Kopš tā laika zivs ar savu stulbo jautājumu vairs nav rādījusies.
Klīst leģendas, ka Barona/Lāčplēša krustojumā, gaidīdams iespēju šķērsot ielu, esot nomiris Dankans Makleods.
Priekškars.

trešdiena, 2014. gada 26. novembris

Par pasakām un vārdos neizsakāmo

   Ir tādas bērnu grāmatas, kuras atverot, no lapām paceļas vesela pasaku pils ar torņiem, balkoniem, erkeriem, veramām durtiņām un pat visiem iedzīvotājiem. 
   Arī pieaugušajiem ir tādas grāmatas. Pārāk nopietnas, lai būtu tikai pasakas, un tai pašā laikā pārāk brīnumainas, lai ietilptu "nopietnu" romānu kategorijā.
   Viena no šādām grāmatām ir "Nakts cirks". Stāsts paceļas no grāmatas lapām kā tāda fantastiska pils - zaigojošs visos iespējamos toņos, tomēr ārēji nezaudēdams nekā no sava nevainojamā melnbaltā krāsojuma. Tas izaug lielāks par grāmatu un turpina dzīvot arī ārpus tās vākiem. 
    Prozā runājot - šis ir stāsts sapņotājiem, mistiķiem un visiem tiem, kas zina un jūt, ka ar mūsu uztveri, standarta krāsu paleti un visiem pazīstamo nošu oktāvu pasaule nebeidzas, bet tikai sākas. Katram savējā,  bet kur katra var savīties ar citu nebeidzamās variācijās. 
    Paldies Tev, Erin Morgenstern, ka ļāvi man ienākt "Le Cirque des
Rêves". Jo, manā skatījumā, grāmata izvēlas, vai atklāties lasītājam. Un man ir sajūta (kas ir gluži apzināta, un nebūt nav nepatīkama), ka vairs nekad nespēšu noņemt sev brīvi piešķirto un tikpat brīvi un ar pateicību un mīlestību pieņemto "rêveurs" sarkano šalli. 

(Ērina Morgensterna, "Nakts cirks")

sestdiena, 2014. gada 4. janvāris

Par vairāk vai mazāk iedomātām mīlestībām

Tā, kā vilkuvāles
un smilgas
tā ilgas
reizēm liecas
bet tiecas
uz augšu, uz priekšu
(bieži vien)
arī uz iekšu
atrast to vienu
lai arī kādā metālā lietu
vienalga, cik cietu
ne pieres, ne guļas
ne laimīgo
bet to, kuru saukt par savējo
vietu