Par garšīgām ņammītēm un dzīves ironiju

   Pirms nepilna gada vairāku apstākļu dēļ (pie kuriem pieder garlaicība, vecuma plānprāts un vēl daži, kurus zināmu iemeslu dēļ negribu saukt vārdā) nolēmu paspert vēl soli tuvāk “saiešanai vegānā” (jeb, kā saka angliešu valodā “go vegan”). Gaļa mani īpaši neinteresē jau krietni sen (ja vien runa nav par “svaigu gaļu” 🙂 ), bet, ja kāds man pirms gadiem 3 būtu pateicis, ka ir iespējama dzīve bez biezpiena, krējuma un 30 dažādiem sieriem brokastīs, pusdienās un vakariņās, es droši vien liktu viņam izmērīt temperatūru un iedotu sava kukū daktera kontaktus. Bet dzīve un augšminētie iemesli mēdz ieviest savas korekcijas mūsu uzskatos, un tā nu pēc apmēram 10 mēnešiem semi-veganizēšanās vēlos padalīties ar savām atziņām.
   Pirmkārt, cilvēka spēja pielāgoties ir neierobežota, un var ļoti ātri pierast iztikt bez kaut kā, bez kā līdz šim dzīve bija šķitusi neiespējama (šis, starp citu, attiecas ne tikai uz ēdienu 😉 ). Otrkārt - vegāni neēd tikai svaigi pļautu zāli, netaisa picas no gurķiem un nestaigā apkārt pusbadā. Ļoti daudzi produkti ir aizstājami, paveras plašs lauks eksperimentiem, un lielākoties visa vegānā paika ir sasodīti garšīga. Treškārt - pēc vegānas vai pusvegānas ēdienreizes tu nekad nejūties tik ļoti “pregante”, kā ielokot vidēja izmēra Ausmeņas kebabu.
 Bet pati galvenā atziņa - pilnīgi nopietni un bez jokiem - man ir reāli noriebies neēst piena produktus!

Zemsvītras piezīme - ja nu kāds nezina, ko nozīmē “pregante”, iesaku noskatīties šo izglītojošo video.
https://youtu.be/EShUeudtaFg

Par sen nozaudētām sajūtām

Es apmaldījos savā dzīvoklī.
    Man bija garlaicīgi, un es gribēju atrast ceļu uz bērnistabu, lai uzmeklētu savas rotaļlietas. Iedomājos, ka varētu ar tām paspēlēties - nu, kā agrāk, kā bērnībā. Lai nebūtu garlaicīgi. Lai būtu jautri. Kā agrāk.
    Bērnistabu es neatradu. Atradu rotaļlietas pati savā istabā. Tikai tās bija izaugušas un vairs negribēja ar mani spēlēties. Nodomāju, ka varbūt labi vien ir. Tāpat es to nekad īsti neesmu mācējusi. Un vispār kaut kā stulbi - ko tad mēs te tagad, kaut kādus veikalus vai dakterīšus rausim vaļā? Vai ko nu vēl tur spēlē. Laikam jau bija vēl kaut kas. Pavisam noteikti bija! Tikai es pārāk ilgi biju prom, un rotaļlietas ir visu aizmirsušas. Es arī neatceros.
    Kādu brīdi pārcilāju savas pieaugušās rotaļlietas cerībā, ka varbūt kaut kas notiks. Tās, galīgi apmulsušas, blenza uz mani. Es, galīgi apmulsusi, blenzu pretī. Nekas nenotika.
    Es sabāzu tās atpakaļ "Rimi" maisiņā, aizgāju uz virtuvi, aizdedzu cigareti un atvēru Facebook.

Par bezmiegu un tā (blakus)efektiem

Klausos, kā jau trešo reizi gar manu logu brauc ielu slaucītājs, un saceru libretu jauno laiku operai par to, kā Ušakovs, skrienot vakara pusmaratonu pa savu promenādi, satiek Daugavas lielo zivi un iesaistās debatēs par to, vai Rīga ir vai tomēr vēl nav gatava. Zivs ir veca un tiepīga, un izbesījusies gaidīt, kamdēļ uzstāj, ka Gaismas pils jau ir uzcēlusies augšā kā pēdējā garumzīme uz "ī".
Sākas lietavas. Līst visu jau tā neesošo vasaru. Ušakovs, nebūdams no muļķu mājām, saprot, ka nav lāgā - ar steigu savāc algotņu karaspēku un plēš Barona ielu augšā, lai akmens uz akmeņa nepaliek.
Kopš tā laika zivs ar savu stulbo jautājumu vairs nav rādījusies.
Klīst leģendas, ka Barona/Lāčplēša krustojumā, gaidīdams iespēju šķērsot ielu, esot nomiris Dankans Makleods.
Priekškars.

Par pasakām un vārdos neizsakāmo

   Ir tādas bērnu grāmatas, kuras atverot, no lapām paceļas vesela pasaku pils ar torņiem, balkoniem, erkeriem, veramām durtiņām un pat visiem iedzīvotājiem. 

   Arī pieaugušajiem ir tādas grāmatas. Pārāk nopietnas, lai būtu tikai pasakas, un tai pašā laikā pārāk brīnumainas, lai ietilptu "nopietnu" romānu kategorijā.

   Viena no šādām grāmatām ir "Nakts cirks". Stāsts paceļas no grāmatas lapām kā tāda fantastiska pils - zaigojošs visos iespējamos toņos, tomēr ārēji nezaudēdams nekā no sava nevainojamā melnbaltā krāsojuma. Tas izaug lielāks par grāmatu un turpina dzīvot arī ārpus tās vākiem. 

    Prozā runājot - šis ir stāsts sapņotājiem, mistiķiem un visiem tiem, kas zina un jūt, ka ar mūsu uztveri, standarta krāsu paleti un visiem pazīstamo nošu oktāvu pasaule nebeidzas, bet tikai sākas. Katram savējā,  bet kur katra var savīties ar citu nebeidzamās variācijās. 

    Paldies Tev, Erin Morgenstern, ka ļāvi man ienākt "Le Cirque des

Rêves". Jo, manā skatījumā, grāmata izvēlas, vai atklāties lasītājam. Un man ir sajūta (kas ir gluži apzināta, un nebūt nav nepatīkama), ka vairs nekad nespēšu noņemt sev brīvi piešķirto un tikpat brīvi un ar pateicību un mīlestību pieņemto "rêveurs" sarkano šalli. 

(Ērina Morgensterna, "Nakts cirks")

Par vairāk vai mazāk iedomātām mīlestībām

Tā, kā vilkuvāles
un smilgas
tā ilgas
reizēm liecas
bet tiecas
uz augšu, uz priekšu
(bieži vien)
arī uz iekšu
atrast to vienu
lai arī kādā metālā lietu
vienalga, cik cietu
ne pieres, ne guļas
ne laimīgo
bet to, kuru saukt par savējo
vietu

Par dzejošanu un dzeršanu

Nav manā plauktā Spinozas
Neprotu runāt par integrāļiem
Es savu nedzeju rakstu
kā vienmēr - pa pāļiem

Glāzes miglainā acī
noslīcis kukainis mazs
un manai galvai cauri
šodien izdurta zemes ass

Par mīestību un tetovējumiem

    Ikreiz, iesaistoties vārdu apmaiņā, kas iziet ārpus vienkāršu nepaplašinātu teikumu robežām (jo īpaši, ja sarunas partnerim vēl nav laimējies iemantot manas simpātijas), es sajūtu uz savas ādas iekvēlojamies visus tos tetovējumus, ar kuriem mani jau trīspadsmit gadu vecumā apveltīja vecais blēdis Selindžers. Un, apjaušot to neizdzēšamību, man gribas pacelt glāzi un saskandināt to ar savu spoguļattēlu, kas noteikti tai brīdī ir tērpies vecmodīgā strīpainā viendaļīgā peldkostīmā. Cheers, darling. Savējie sapratīs.
     Un, tā kā sasodītais tviteris ir iemācījis man arī Mundaka upanišadas esenci iespiest 140 zīmēs, tad šobrīd man vairs nav, ko teikt. Šis blogs tiek uz laiku slēgts. Arlabunakti.