Divi stāsti par mūsdienām. Viens garāks, otrs īsāks.
Pirmais stāsts.
Šodien pavēlu nācu no darba. Neko nedomājot, kāpju pa pustumšo kāpņutelpu uz augšu, zinot, ka gaisma stāvos iedegas, kā šai labpatīk. Un pēkšņi kaut kur pusstāvu augstāk sadzirdu no tumsas nākam klusu “Labvakar”. Satrūkstos, pakāpjos vēl pāris pakāpienus. Iedegas gaisma, un ieraugu, ka pie kaimiņu dzīvokļa (vienu stāvu zem manis) durvīm uz zemes (vai kā nu sauc to materiālu, no kā izgatavotas daudzzīvokļu mājas kāpnes) sēž puika, gadus 10 vecs. Kādu sekundi blenžu uz viņu, tad, atguvusies no pirmā izbīļa, jautāju, vai viss labi. Puika atbild - “Es gaidu mammu.”
Turpinu kāpt augšā uz savu dzīvokli, un vienlaikus domāju - bet ārā auksti, kāpņu telpā arī, kas zina, cik ilgi viņš tur jau sēž un cik ilgi vēl jāgaida. Iedomājos - mož viņu ievest pie sevis pagaidīt, lai nesalst vismaz. Bet tad man droši vien laipnie vecāki piesietu pedofiliju. Ok, varbūt uztaisīt kko siltu padzerties. Bet nevar jau zināt, kādas viņam ir mītiskas nepanesības, un ar ko ģimenē pieņemts baroties. Un beigās es vēl dabūšu taisnoties par to, ka elementāri esmu gribējusi palīdzēt.
Šis ir īsais pārdomu atstāsts, bet, long story short, apsvērusi visas savas iespējas tikt par kaut ko vainotai, tā nu neizdarīju neko. Priekškars.
Otrais stāsts.
Pavēlu un nogurusi atnāku no darba, atveru tviteri un ieraugu diskusiju par latviešu valodas smalkumiem. Ierakstu savu komentāru, uz ko (nekavējoties) saņemu pasīvi agresīvu atbildi no iepriekšējā komentāra autores, kura to ir uztvērusi kā uzbraucienu sev. Atkal jau sēžu un domāju - varētu kaut ko atbildēt un paskaidrot, bet, ja neietveršu savā atbildē pilnīgi visas iespējamās paskaidrojumu variācijas, tas diezgan droši tiks traktēts kā noziedzīgs nodarījums pret autori.
Tā nu izdzēsu gan savu komentāru, gan paskaidrojumu.
Tagad sēžu un domāju - kas jums, cilvēki, kaiš, ka sūdzaties par pasauli, kuru paši esat sapisuši.
Priekškars.
pirmdiena, 2019. gada 25. novembris
svētdiena, 2019. gada 8. septembris
Par to, kas notiek manā galvā, kamēr citi guļ
Šonakt sapņoju, ka zibens formas rēta uz mana vidējā pirksta mani ir padarījusi par tādu kā Harija Potera otrreizējo atnākšanu, un līdz ar to man tagad būs jācīnās ar Voldemortu. Tam par godu man pat no kaut kādiem metāllūžņiem tika izkalts milzīgs, smags zobens. Neatceros, kādā sakarā, bet bija skaidri zināms, ka tas nu būs tas ierocis, kurš, iedurts attiecīgā vietā (piemēram, acī vai sirdī), aizsūtīs Voldemortu pie tēviem. Tā nu es zobenu visulaik vazāju līdzi, jo nekad nevar zināt, kurā stundā uzbruks Voldemorts.
Vienubrīd iedomājos, ka Voldemorts tak ir burvis un, ja sāks mētāties ar “avada kedavra” un “tukšrokdžimpiņ”, tad es ar savu zobenu varēšu iet ieskrieties vai pat bojā. Bet nē, man par zināmu pārsteigumu, šis izrādījās džentlmenis un aizliegtos paņēmienus neizmantoja.
Cīņa norisinājās tādā kā sanatorijā vai viesnīcā ar daudziem stāviem, gariem gaiteņiem un balkoniem. Arvienvārdsakot, vienā brīdī viņš man, melnajam apmetnim plīvojot, lec virsū no augšstāva balkona, un atminos, kā nodomāju - nu čalīt, kur ta tik losīgi, šitā tak tu uzkritīsi tieši uz mana zobena. Nedaudz kļuva viņa žēl par tik stulbu gājienu, tāpēc pavācu zobenu malā. Ar to cīņa arī beidzās, jo Voldemorts bija manāmi apmulsis un teica kaut ko no sērijas “kas par huiņu, tā tak neviens nedara”. Tā nu nolikām datumu nākamajai cīņai, jo “izdzīvos tikai viens” un tā tālāk, nu, jūs jau zināt.
Cīņa norisinājās tādā kā sanatorijā vai viesnīcā ar daudziem stāviem, gariem gaiteņiem un balkoniem. Arvienvārdsakot, vienā brīdī viņš man, melnajam apmetnim plīvojot, lec virsū no augšstāva balkona, un atminos, kā nodomāju - nu čalīt, kur ta tik losīgi, šitā tak tu uzkritīsi tieši uz mana zobena. Nedaudz kļuva viņa žēl par tik stulbu gājienu, tāpēc pavācu zobenu malā. Ar to cīņa arī beidzās, jo Voldemorts bija manāmi apmulsis un teica kaut ko no sērijas “kas par huiņu, tā tak neviens nedara”. Tā nu nolikām datumu nākamajai cīņai, jo “izdzīvos tikai viens” un tā tālāk, nu, jūs jau zināt.
Uz otro cīņu Voldemorts ieradās, ģērbies uzvalkā, un nedaudz izskatījās pēc Rammstein solista. Gaidot nolikto cīņas stundu, sēdējām blakus viesnīcas istabā, saskatījāmies un viens otram tā skumīgi uzsmaidījām. Sak, debili tai pasaulei noteikumi, bet kas jādara, jādara.
Karoče, beidzās viss ar to, ka šoreiz Voldemortam bija iespēja uzdurt mani uz sava zobena (thatswhatshesaid, es zinu), bet viņš bija tik laipns un atteicās šo iespēju izmantot. Džentlmenis, es tak teicu.
Beigās apskāvāmies un šķīrāmies kā draugi, par lielu neizpratni visiem vērotājiem. Tikmēr fonā sabruka viesnīca.
Priekškars.
pirmdiena, 2019. gada 5. augusts
Par dakterkungiem un citām baisām štellēm
Pirmais cēliens.
Pus10 vakarā. Virtuve, izlietnē asiņains nazis. Eva, ģērbusies melnā t kreklā un asinīm notraipītos džinsos, sēž uz taburetes un ar kreiso roku mēģina saspiest labās rokas asiņojošos pirkstus.
Pirmā aina. Zvans ātrajiem.
Ātrie: lol, tev pirksts sagriezts, mēs nebrauksim, nau verc.
Traumas: lol tev nervs pārgriezts, brauc uz Gaiļezeru, pie mums nau verc.
Gaiļezers: lol pie mums 6h rindā jāsēž, bet hujzin, izdomā pati, vai ira verc, neko nezinu, neko nemāku, esmu mēms kā zivs.
Otrā aina.
Traumas again: lol davai mēs tev paši sašūsim nervu, lai Gaiļezers iet nahuj ar savām 6h, nau verc.
Eva ar dekoratīvā krustdūrienā izšūtu pirkstu dodas mājās. Ir 2 naktī.
Otrais cēliens. Pirksts salabots, jāiet pārsiet.
Pirmā aina.
Traumas: lol tak ej uz jebkuru poliklīniku un pārsien, pie mums vilkties nau verc.
Jebkura poliklīnika: lol bez ģimenes ārsta nosūtījuma neko nepārsiesim, un vispār vajag pierakstīties, ja?
Traumas again: lol nu labi nāču, ko tik pa 7 eiro nepārsiesi.
Trešais cēliens.
Pirmā aina.
Traumas: Pēc nedēļas anuka marš pie fizioterapeita, tas ir gudrs cilvēks, mācēs tavu pirkstu atgriezt dzīvē.
Fizioterapeits: lol tev tak ģipsis uz rokas, anuka pisās mājās un nāk pēc mēneša.
Eva paklausīgi aizpiš mājās un par fizioterapeitu laimīgi aizmirst.
Otrā aina.
Traumās pie rokas ķirurga.
Eva: lol, jūs lohi esat, fizioterapeits tak ar ģipsi neko nevar izdarīt.
Traumas: ^#%^*%%%% tavs fizioterapeits ir lohs, ģipsi tak var noņemt un uzlikt atpakaļ ^##%^**##%. Karoče tagad tava vienīgā opcija ir iet pa dārgo pie vienas tantes, pie kuras gan jau tāpat nevarēs tikt, bet pirms tam profilakses nolūkos ar savu nekustīgo pirkstu izdur savam fakinajam fizioterapeitam aci.
Fonā skan mefistofeliski smiekli. Iespējams, tie nāk no Evas. Kaut kur tālumā spēlē Rammstein.
Priekškars.
sestdiena, 2019. gada 8. jūnijs
Par sapņiem, zivīm un zemapziņas mazajiem jociņiem
Šonakt redzēju sapnī, ka biju veikalā, kur bija liels akvārijs ar daudzām mazām zivtiņām. Ūdens nebija diži tīrs, un dažas zivis bāza purnus jebšu mutes pie ūdens virsmas, it kā tverot pēc gaisa. Es, labu gribēdama, paņēmu lielu krūzi, kas stāvēja turpat uz letes, un lēju akvārijā ūdeni. Pārdevējs uz mani neizpratnē skatījās, un es paskaidroju, ka zivīm nav ko elpot, un ka vispār es gribu akvāriju nopirkt. Veikalā nepieņēma kartes, un man nebija skaidras naudas. Paprasīju naudu tētim, kurš, kā izrādās, sēdēja krēslā turpat netālu. Tētis man iedeva 50 eiro sīkākās banknotēs. Iedevu naudu pārdevējam, tas sāka pārskaitīt, un izrādījās, ka tā ir rotaļu nauda, apmēram kā no Monopola. Gribēju jautāt tētim, kas par h***, bet viņš jau bija paspējis iziet no veikala.
Pamodos nedaudz pikta par to, ka diena vēl nav sākusies, bet tevi kāds jau ir apčakarējis. Par spīti gandrīz gribēju aiziet un nopirkt akvāriju, bet nospļāvos, nopirku suši un aizbraucu uz jūru.
Priekškars.
Pamodos nedaudz pikta par to, ka diena vēl nav sākusies, bet tevi kāds jau ir apčakarējis. Par spīti gandrīz gribēju aiziet un nopirkt akvāriju, bet nospļāvos, nopirku suši un aizbraucu uz jūru.
Priekškars.
trešdiena, 2019. gada 6. marts
Par kādu nekad nenotikušu mīlestību
- gada janvāris
Es viņu satiku pirms gandrīz septiņiem gadiem. Viņš pienāca un mēģināja man kaut ko teikt. Neatceros, ko. Man viņš patika. Uzreiz. Viņš bija piedzēries un man bija kauns. Es izvairījos, aizgāju prom. Un tūliņ to nožēloju.
Daudzreiz mēģināju viņu meklēt. Šāviens ūdenī, protams - vienīgais, ko zināju, bija daļa no viņa vārda.
Pēc pāris mēnešiem savas universitātes fakultātē ieraudzīju viņa acis, kas skatījās man pretī no liela formāta fotogrāfijas. Acis, kuras es tā arī nebiju aizmirsusi.
Es viņu nekad vairs neesmu ne satikusi, nedz arī redzējusi. Mazāk kā gadu pēc mūsu vienīgās tikšanās viņš jau bija miris.
Es to uzzināju apmēram pirms gada, atkal mēģinot viņu sameklēt. Un man sametās nelabi no tās apziņas, ka
Ir cilvēki, kurus nav iespējams aizmirst.
Un ir iespējas, kuras tiek dotas tikai vienreiz.
Dzīve ir netverama. Ir tikai īsi, zibsnīgi mirkļi.
2019. gada marts
2019. gada marts
Es viņu satiku pirms gandrīz 15 gadiem.
Man šodien bija paredzēts pavisam cits maršruts un cits vakara izklājums. Bet viss mainījās, un kājas pašas aiznesa uz grāmatnīcu. Trīsreiz apstaigāju aktuālo un mazāk aktuālo grāmatu galdus. Nekas neuzrunāja. Bet nepameta sajūta, ka kaut ko tomēr vajag.
Un tad es ieraudzīju viņa vārdu uz nelielas, vienkāršas, plēvē iepakotas grāmatas. Vārdu, kuru es tā arī neesmu aizmirsusi.
Un tagad es sēžu, dzeru alu, lasu viņa vārdus, raudu neredzamas asaras un brīnos, ka tik sāpīgi var izjust nekad neiepazīta cilvēka zaudējumu. Bet varbūt tieši tāpēc.
Dzīve ir netverama. Ir tikai īsi, zibsnīgi mirkļi.
otrdiena, 2019. gada 1. janvāris
Par atklātību un izlikšanos
Mēdz teikt - kā jauno gadu iesāksi, tā arī pavadīsi. Tāpēc šim ticējumam par godu (un, gribas cerēt, ka arī jums par prieku) uzcepu īpaši garu rakstāmo palagu.
Mūsu sabiedrība atspoguļo veselības aprūpes sistēmu. Lai pierādītu, ka tev ir sūdīgi, jāiesniedz nosūtījums no ģimenes ārsta, speciālista slēdziens, analīžu rezultāti un notariāli apstiprināts izraksts no pacienta kartes par pēdējiem 18 mēnešiem. Citādi vari atpisties ar savām neesošajām problēmām. Vienīgā bezmaksas recepte ir “saņemies”.
Ļaudis gadu gadiem ir cietuši klusu par “mental health” jebšu tā sauktās “garīgās veselības” problēmām tieši šo iemeslu dēļ. Cilvēki par to nerunā, jo zina, ka tiks apkārti ar birkām “vājš”, “bez rakstura”, “drausmīgs raksturs”, “nojūdzies”, utt. u. t. jpr. Un tad pēkšņi visi ir ļoti pārsteigti, kad kāds izvēlas aiziet no dzīves, jo “viņam taču viss bija kārtībā”. Starp citu, tieši no šīs pašas kategorijas nāk “bija tak normāls cilvēks, un tad pēkšņi par geju kļuva”. Right. Jo tieši tā tas notiek. Un mēs lienam vai no ādas ārā, lai tikai būtu publiski veiksmīgi, laimīgi un uz vienradža jātu pa varavīksni prom no jebkādām sociālajām stigmām.
Šis bija neliels lirisks ievads manām gada nogales pārdomām. Pēdējās trijās dienās mani piemeklēja jau kādu laiku briedis (ne tas džeks, kurš ar ragiem un mežā, bet tas, kurš iz vārda “briest” veidots divdabis) masīvs breikdauns. Long story short - šīs dienas atrados horizontālā stāvoklī, lielākoties blenžot sienā un ik pa brīdim telefonā, kur kāds random nepazīstams cilvēks man piedāvāja palīdzību. Vēl viena atkāpe - šogad palīdzības piedāvājumus un arī actual atbalstu 99% gadījumu esmu saņēmusi no random nepazīstamiem cilvēkiem, no kuriem daži nu ir kļuvuši, gribētos teikt, ka par draugiem. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi. Tomēr šoreiz tieši kāda diezgan random cilvēka ne tik random teksti lielā mērā palīdzēja izkāpt no horizontālā stāvokļa. Varu tikai teikt - ja kāds no maniem tuvajiem cilvēkiem jebkad - like, ever - būtu izrādījis tik neatlaidīgu vēlmi palīdzēt, iespējams, es šobrīd nedaudz vairāk ticētu labajam cilvēkos.
Šogad jauno gadu sagaidīju vienītī mājās. Un ne jau tādēļ, ka nebūtu, kur iet, bet tādēļ, ka, lai cik tas liktos skumji un nožēlojami ( diezgan sevi šaustīju par to, ka ir taču jaunais gads, un kā es tā viena, un ko un ko), nekur citur negribēju būt. Uzkrāsoju lūpas, uzvilku augstpapēdenes, 12os izgāju uz balkona, iedzēru proseko, paskatījos, kā Ģertrūdes ielas urlas šauj salūtu un gāju čučēt. Un šodien pamodos ar apziņu, ka tā bija labākā iespējamā izvēle. Vai es esmu vientuļa? Hell, yeah. Vai es esmu nelaimīga? Reizēm diezgan ļoti. Vai tas ir nožēlojami? Nope, draudziņi, nav. Vai es būtu varējusi vakar aiziet uz kādu balli un safočēties ar kaut kādiem ļaudīm, kurus, iespējams, nekad dzīvē vairs nesatiktu? vai iepostot kādu bildi ar celīšiem vannā, šampanieša glāzi un urļiku salūtu no balkona, pieliekot miljons haštagus, kas pierādītu to, cik man viss ir lieliski? Totāli.
Tāpēc mans jaunā gada novēlējums sev un citiem - mazāk bulšita soctīklos, vairāk konekšena offlainā. Un laiku pa laikam der sev atgādināt, ka mēs katrs pats sev esam vērtīgākā investīcija.
P.S. Runājiet par savām problēmām. Atradīsies cilvēki, kas sadzirdēs. Pie tam lielākoties ne tur, no kurienes gaidīsiet.
Laimīgu jauno gadu, mīļie.
pirmdiena, 2018. gada 5. novembris
Par radītājiem un izpildītājiem
Esmu jau minējusi, ka man piemīt iedzimta un gadu gaitā veiksmīgi nostiprināta un izkopta tieksme uz stagnāciju, kas, līdzās citām atbaidošām tendencēm (piemēram, klausīties vienu un to pašu dziesmu uz apli trīs nedēļu garumā) sevī ietver arī reiz lasītu grāmatu daudzpadsmitkārtīgu pārlasīšanu. Vairumā gadījumu tas, protams, ir tīrā slinkuma dēļ. Tomēr piekrītu arī {nezināms autors} teorijai, ka grāmatu, kuru nav vērts lasīt divreiz, nav vērts lasīt arī vienreiz. Visādu nedēļas nogalē notikušu konstruktīvu sarunu rezultātā nonācu pie secinājuma, ka vajadzētu vēlreiz pārlasīt Gredzenu Pavēlnieku. Biju pat nedaudz pārsteigta, kā tas nāk, ka es, kvēla un rūdīta Tolkīna fane, kopš 2002. gada (kad pirmā grāmata pirmoreiz tika izdota latviešu valodā) to neesmu pamanījusies izdarīt.
Tā nu svētdienas vakarā apbruņojos ar alu (jo nedēļas nogales sarunas bija bijušas necerēti konstruktīvas), dārzeņu čipšiem (jo es tomēr esmu pa pusei vegāns), Gredzenu Pavēlnieka pirmo daļu un zināmu devu apņēmības. Un tad pār mani nāca apgaismība. Atcerējos, kāpēc visus šos daudzos gadus mana apņēmība pārlasīt šo darbu ir grimusi arvien dziļāk Lētā.
Izdarīšu nelielu lirisku atkāpi, kas tomēr ir par tēmu, un pastāstīšu savu viedokli par tulkotājiem. Savulaik pati jaunības maksimālismā loloju ilūzijas par grāmatu tulkošanu, un ir pat gadījuma pēc sanācis piedalīties vienā konkursā. Lai jūs nedomātu, ka es te plātos ar saviem neesošajiem sasniegumiem – long story short – mana tulkojuma recenzente toreiz īsi, kodolīgi un, manuprāt, gaužām precīzi noformulēja tulkotāja darba būtību. "Tulkotājam," viņa teica, "ir jābūt kā rokai, kas pāršķir grāmatas lapas. Bet pašu personu jūs neredzat."
Diemžēl Gredzenu Pavēlnieka tulkojums ir tik tālu no šā burvīgā formulējuma, cik vien var būt. Atceros, ka pirmā lasīšanas reize man iedvesa tik svētas šausmas, kā varbūt vēl vienīgi bērnības traumatiskā pieredze ar grāmatu "Stribora sils". Aiz cieņas pret Tolkīnu, aukstus sviedrus svīzdama, un kreisajam plakstiņam mazliet raustoties, izmocīju visas trīs grāmatas. Un nevarēju saprast – kāpēc, cienītā Ieva Kolmane, kāpēc???? Es, jei bogu, zinu, ka atrast autora izgudrotiem terminiem un nosaukumiem jēdzīgus ekvivalentus latviešu valodā nav viegls darbs. Bet nu "Baggins" – "Tuntaks"? Srsly? Un no kādas valodas un kādiem naksnīgiem murgiem nāk "Nerimša" (angliski "Strider")?... Šādu baismīgu piemēru tur ir kaudzēm. Visus pat negribu atcerēties.
Pēc kāda samērā krietna laika sanāca par šo tēmu runāt ar kādu savu draugu un cīņubiedru, kura viedoklim un zināšanām lielākoties uzticos vairāk, nekā Google (ja vien runa nav par to, kurš labāk dzied augsto noti Ģetzemanes dziesmā no Jesus Christ Superstar), un viņš zināja teikt, ka Tolkīns pats esot atstājis vadošas norādes par to, kā tulkojami vietvārdi un personvārdi, tamdēļ mani pārmetumi cienītajai Kolmanes kundzei esot nevietā. Pārmetumi nevietā vispār ir mans fortē, tādēļ pieņēmu šo viedokli kā patiesīgu un likos mierā. Ja Tolkīns tā ir lēmis, lai būtu Tuntaks un Nerimša.
Šoreiz, paņemot rokās grāmatu un atduroties pret pirmo Tuntaku, mans filoloģiskais kretīnisms ņēma virsroku. Tā kā Dievs ir radījis internetu, tad skaidrs, ka tur jābūt atrodamiem Tolkīna norādījumiem par tulkošanas finesēm. Bija arī.
Sīkākā analīzē neieslīgšu, bet, lai aptuveni ilustrētu saturu, piedāvāju jums nelielu ainiņu iz imagināras poēmas “Kad tulkotājs ļoti grib būt autors”.
Tolkīns: “Gamgee. A surname found in England, though uncommon. I do not know its origin; it does not appear to be English. It is also a word for 'cotton-wool' (now obsolescent but known to me in childhood), derived from the name of S. Gamgee (died 1886), a distinguished surgeon, who invented 'Gamgee tissue'. In a translation it would be best to treat this name as 'meaningless', and retain it with any spelling changes that may seem necessary to fit it to the style of the language of translation.”
Kolmane: ai lol, lai iet Ekušeks.
Tolkīns: “Bree. Retain, since it was an old name, of obsolete meaning in an older language; see Archet.”
Kolmane: Nope. Es uzskatu, kad Virpils skan kudaš labāk.
Priekškars
Tā nu svētdienas vakarā apbruņojos ar alu (jo nedēļas nogales sarunas bija bijušas necerēti konstruktīvas), dārzeņu čipšiem (jo es tomēr esmu pa pusei vegāns), Gredzenu Pavēlnieka pirmo daļu un zināmu devu apņēmības. Un tad pār mani nāca apgaismība. Atcerējos, kāpēc visus šos daudzos gadus mana apņēmība pārlasīt šo darbu ir grimusi arvien dziļāk Lētā.
Izdarīšu nelielu lirisku atkāpi, kas tomēr ir par tēmu, un pastāstīšu savu viedokli par tulkotājiem. Savulaik pati jaunības maksimālismā loloju ilūzijas par grāmatu tulkošanu, un ir pat gadījuma pēc sanācis piedalīties vienā konkursā. Lai jūs nedomātu, ka es te plātos ar saviem neesošajiem sasniegumiem – long story short – mana tulkojuma recenzente toreiz īsi, kodolīgi un, manuprāt, gaužām precīzi noformulēja tulkotāja darba būtību. "Tulkotājam," viņa teica, "ir jābūt kā rokai, kas pāršķir grāmatas lapas. Bet pašu personu jūs neredzat."
Diemžēl Gredzenu Pavēlnieka tulkojums ir tik tālu no šā burvīgā formulējuma, cik vien var būt. Atceros, ka pirmā lasīšanas reize man iedvesa tik svētas šausmas, kā varbūt vēl vienīgi bērnības traumatiskā pieredze ar grāmatu "Stribora sils". Aiz cieņas pret Tolkīnu, aukstus sviedrus svīzdama, un kreisajam plakstiņam mazliet raustoties, izmocīju visas trīs grāmatas. Un nevarēju saprast – kāpēc, cienītā Ieva Kolmane, kāpēc???? Es, jei bogu, zinu, ka atrast autora izgudrotiem terminiem un nosaukumiem jēdzīgus ekvivalentus latviešu valodā nav viegls darbs. Bet nu "Baggins" – "Tuntaks"? Srsly? Un no kādas valodas un kādiem naksnīgiem murgiem nāk "Nerimša" (angliski "Strider")?... Šādu baismīgu piemēru tur ir kaudzēm. Visus pat negribu atcerēties.
Pēc kāda samērā krietna laika sanāca par šo tēmu runāt ar kādu savu draugu un cīņubiedru, kura viedoklim un zināšanām lielākoties uzticos vairāk, nekā Google (ja vien runa nav par to, kurš labāk dzied augsto noti Ģetzemanes dziesmā no Jesus Christ Superstar), un viņš zināja teikt, ka Tolkīns pats esot atstājis vadošas norādes par to, kā tulkojami vietvārdi un personvārdi, tamdēļ mani pārmetumi cienītajai Kolmanes kundzei esot nevietā. Pārmetumi nevietā vispār ir mans fortē, tādēļ pieņēmu šo viedokli kā patiesīgu un likos mierā. Ja Tolkīns tā ir lēmis, lai būtu Tuntaks un Nerimša.
Šoreiz, paņemot rokās grāmatu un atduroties pret pirmo Tuntaku, mans filoloģiskais kretīnisms ņēma virsroku. Tā kā Dievs ir radījis internetu, tad skaidrs, ka tur jābūt atrodamiem Tolkīna norādījumiem par tulkošanas finesēm. Bija arī.
Sīkākā analīzē neieslīgšu, bet, lai aptuveni ilustrētu saturu, piedāvāju jums nelielu ainiņu iz imagināras poēmas “Kad tulkotājs ļoti grib būt autors”.
Tolkīns: “Gamgee. A surname found in England, though uncommon. I do not know its origin; it does not appear to be English. It is also a word for 'cotton-wool' (now obsolescent but known to me in childhood), derived from the name of S. Gamgee (died 1886), a distinguished surgeon, who invented 'Gamgee tissue'. In a translation it would be best to treat this name as 'meaningless', and retain it with any spelling changes that may seem necessary to fit it to the style of the language of translation.”
Kolmane: ai lol, lai iet Ekušeks.
Tolkīns: “Bree. Retain, since it was an old name, of obsolete meaning in an older language; see Archet.”
Kolmane: Nope. Es uzskatu, kad Virpils skan kudaš labāk.
Priekškars
otrdiena, 2018. gada 16. janvāris
Par garšīgām ņammītēm un dzīves ironiju
Pirms nepilna gada vairāku apstākļu dēļ (pie kuriem pieder garlaicība, vecuma plānprāts un vēl daži, kurus zināmu iemeslu dēļ negribu saukt vārdā) nolēmu paspert vēl soli tuvāk “saiešanai vegānā” (jeb, kā saka angliešu valodā “go vegan”). Gaļa mani īpaši neinteresē jau krietni sen (ja vien runa nav par “svaigu gaļu” 🙂 ), bet, ja kāds man pirms gadiem 3 būtu pateicis, ka ir iespējama dzīve bez biezpiena, krējuma un 30 dažādiem sieriem brokastīs, pusdienās un vakariņās, es droši vien liktu viņam izmērīt temperatūru un iedotu sava kukū daktera kontaktus. Bet dzīve un augšminētie iemesli mēdz ieviest savas korekcijas mūsu uzskatos, un tā nu pēc apmēram 10 mēnešiem semi-veganizēšanās vēlos padalīties ar savām atziņām.
Pirmkārt, cilvēka spēja pielāgoties ir neierobežota, un var ļoti ātri pierast iztikt bez kaut kā, bez kā līdz šim dzīve bija šķitusi neiespējama (šis, starp citu, attiecas ne tikai uz ēdienu 😉 ). Otrkārt - vegāni neēd tikai svaigi pļautu zāli, netaisa picas no gurķiem un nestaigā apkārt pusbadā. Ļoti daudzi produkti ir aizstājami, paveras plašs lauks eksperimentiem, un lielākoties visa vegānā paika ir sasodīti garšīga. Treškārt - pēc vegānas vai pusvegānas ēdienreizes tu nekad nejūties tik ļoti “pregante”, kā ielokot vidēja izmēra Ausmeņas kebabu.
Bet pati galvenā atziņa - pilnīgi nopietni un bez jokiem - man ir reāli noriebies neēst piena produktus!
Zemsvītras piezīme - ja nu kāds nezina, ko nozīmē “pregante”, iesaku noskatīties šo izglītojošo video.
https://youtu.be/EShUeudtaFg
Pirmkārt, cilvēka spēja pielāgoties ir neierobežota, un var ļoti ātri pierast iztikt bez kaut kā, bez kā līdz šim dzīve bija šķitusi neiespējama (šis, starp citu, attiecas ne tikai uz ēdienu 😉 ). Otrkārt - vegāni neēd tikai svaigi pļautu zāli, netaisa picas no gurķiem un nestaigā apkārt pusbadā. Ļoti daudzi produkti ir aizstājami, paveras plašs lauks eksperimentiem, un lielākoties visa vegānā paika ir sasodīti garšīga. Treškārt - pēc vegānas vai pusvegānas ēdienreizes tu nekad nejūties tik ļoti “pregante”, kā ielokot vidēja izmēra Ausmeņas kebabu.
Bet pati galvenā atziņa - pilnīgi nopietni un bez jokiem - man ir reāli noriebies neēst piena produktus!
Zemsvītras piezīme - ja nu kāds nezina, ko nozīmē “pregante”, iesaku noskatīties šo izglītojošo video.
https://youtu.be/EShUeudtaFg
otrdiena, 2017. gada 31. janvāris
Par sen nozaudētām sajūtām
Es apmaldījos savā dzīvoklī.
Man bija garlaicīgi, un es gribēju atrast ceļu uz bērnistabu, lai uzmeklētu savas rotaļlietas. Iedomājos, ka varētu ar tām paspēlēties - nu, kā agrāk, kā bērnībā. Lai nebūtu garlaicīgi. Lai būtu jautri. Kā agrāk.
Bērnistabu es neatradu. Atradu rotaļlietas pati savā istabā. Tikai tās bija izaugušas un vairs negribēja ar mani spēlēties. Nodomāju, ka varbūt labi vien ir. Tāpat es to nekad īsti neesmu mācējusi. Un vispār kaut kā stulbi - ko tad mēs te tagad, kaut kādus veikalus vai dakterīšus rausim vaļā? Vai ko nu vēl tur spēlē. Laikam jau bija vēl kaut kas. Pavisam noteikti bija! Tikai es pārāk ilgi biju prom, un rotaļlietas ir visu aizmirsušas. Es arī neatceros.
Kādu brīdi pārcilāju savas pieaugušās rotaļlietas cerībā, ka varbūt kaut kas notiks. Tās, galīgi apmulsušas, blenza uz mani. Es, galīgi apmulsusi, blenzu pretī. Nekas nenotika.
Es sabāzu tās atpakaļ "Rimi" maisiņā, aizgāju uz virtuvi, aizdedzu cigareti un atvēru Facebook.
Man bija garlaicīgi, un es gribēju atrast ceļu uz bērnistabu, lai uzmeklētu savas rotaļlietas. Iedomājos, ka varētu ar tām paspēlēties - nu, kā agrāk, kā bērnībā. Lai nebūtu garlaicīgi. Lai būtu jautri. Kā agrāk.
Bērnistabu es neatradu. Atradu rotaļlietas pati savā istabā. Tikai tās bija izaugušas un vairs negribēja ar mani spēlēties. Nodomāju, ka varbūt labi vien ir. Tāpat es to nekad īsti neesmu mācējusi. Un vispār kaut kā stulbi - ko tad mēs te tagad, kaut kādus veikalus vai dakterīšus rausim vaļā? Vai ko nu vēl tur spēlē. Laikam jau bija vēl kaut kas. Pavisam noteikti bija! Tikai es pārāk ilgi biju prom, un rotaļlietas ir visu aizmirsušas. Es arī neatceros.
Kādu brīdi pārcilāju savas pieaugušās rotaļlietas cerībā, ka varbūt kaut kas notiks. Tās, galīgi apmulsušas, blenza uz mani. Es, galīgi apmulsusi, blenzu pretī. Nekas nenotika.
Es sabāzu tās atpakaļ "Rimi" maisiņā, aizgāju uz virtuvi, aizdedzu cigareti un atvēru Facebook.
otrdiena, 2016. gada 30. augusts
Par bezmiegu un tā (blakus)efektiem
Klausos, kā jau trešo reizi gar manu logu brauc ielu slaucītājs, un saceru libretu jauno laiku operai par to, kā Ušakovs, skrienot vakara pusmaratonu pa savu promenādi, satiek Daugavas lielo zivi un iesaistās debatēs par to, vai Rīga ir vai tomēr vēl nav gatava. Zivs ir veca un tiepīga, un izbesījusies gaidīt, kamdēļ uzstāj, ka Gaismas pils jau ir uzcēlusies augšā kā pēdējā garumzīme uz "ī".
Sākas lietavas. Līst visu jau tā neesošo vasaru. Ušakovs, nebūdams no muļķu mājām, saprot, ka nav lāgā - ar steigu savāc algotņu karaspēku un plēš Barona ielu augšā, lai akmens uz akmeņa nepaliek.
Kopš tā laika zivs ar savu stulbo jautājumu vairs nav rādījusies.
Klīst leģendas, ka Barona/Lāčplēša krustojumā, gaidīdams iespēju šķērsot ielu, esot nomiris Dankans Makleods.
Priekškars.
Sākas lietavas. Līst visu jau tā neesošo vasaru. Ušakovs, nebūdams no muļķu mājām, saprot, ka nav lāgā - ar steigu savāc algotņu karaspēku un plēš Barona ielu augšā, lai akmens uz akmeņa nepaliek.
Kopš tā laika zivs ar savu stulbo jautājumu vairs nav rādījusies.
Klīst leģendas, ka Barona/Lāčplēša krustojumā, gaidīdams iespēju šķērsot ielu, esot nomiris Dankans Makleods.
Priekškars.
trešdiena, 2014. gada 26. novembris
Par pasakām un vārdos neizsakāmo
Ir tādas bērnu grāmatas, kuras atverot, no lapām paceļas vesela pasaku pils ar torņiem, balkoniem, erkeriem, veramām durtiņām un pat visiem iedzīvotājiem.
Arī pieaugušajiem ir tādas grāmatas. Pārāk nopietnas, lai būtu tikai pasakas, un tai pašā laikā pārāk brīnumainas, lai ietilptu "nopietnu" romānu kategorijā.
Viena no šādām grāmatām ir "Nakts cirks". Stāsts paceļas no grāmatas lapām kā tāda fantastiska pils - zaigojošs visos iespējamos toņos, tomēr ārēji nezaudēdams nekā no sava nevainojamā melnbaltā krāsojuma. Tas izaug lielāks par grāmatu un turpina dzīvot arī ārpus tās vākiem.
Prozā runājot - šis ir stāsts sapņotājiem, mistiķiem un visiem tiem, kas zina un jūt, ka ar mūsu uztveri, standarta krāsu paleti un visiem pazīstamo nošu oktāvu pasaule nebeidzas, bet tikai sākas. Katram savējā, bet kur katra var savīties ar citu nebeidzamās variācijās.
Paldies Tev, Erin Morgenstern, ka ļāvi man ienākt "Le Cirque des
Rêves". Jo, manā skatījumā, grāmata izvēlas, vai atklāties lasītājam. Un man ir sajūta (kas ir gluži apzināta, un nebūt nav nepatīkama), ka vairs nekad nespēšu noņemt sev brīvi piešķirto un tikpat brīvi un ar pateicību un mīlestību pieņemto "rêveurs" sarkano šalli.
(Ērina Morgensterna, "Nakts cirks")
sestdiena, 2014. gada 4. janvāris
Par vairāk vai mazāk iedomātām mīlestībām
Tā, kā vilkuvāles
un smilgas
tā ilgas
reizēm liecas
bet tiecas
uz augšu, uz priekšu
(bieži vien)
arī uz iekšu
atrast to vienu
lai arī kādā metālā lietu
vienalga, cik cietu
ne pieres, ne guļas
ne laimīgo
bet to, kuru saukt par savējo
vietu
un smilgas
tā ilgas
reizēm liecas
bet tiecas
uz augšu, uz priekšu
(bieži vien)
arī uz iekšu
atrast to vienu
lai arī kādā metālā lietu
vienalga, cik cietu
ne pieres, ne guļas
ne laimīgo
bet to, kuru saukt par savējo
vietu
otrdiena, 2013. gada 19. novembris
Par dzejošanu un dzeršanu
Nav manā plauktā Spinozas
Neprotu runāt par integrāļiem
Es savu nedzeju rakstu
kā vienmēr - pa pāļiem
Glāzes miglainā acī
noslīcis kukainis mazs
un manai galvai cauri
šodien izdurta zemes ass
Neprotu runāt par integrāļiem
Es savu nedzeju rakstu
kā vienmēr - pa pāļiem
Glāzes miglainā acī
noslīcis kukainis mazs
un manai galvai cauri
šodien izdurta zemes ass
pirmdiena, 2013. gada 11. marts
Par mīestību un tetovējumiem
Ikreiz, iesaistoties vārdu apmaiņā, kas iziet ārpus vienkāršu nepaplašinātu teikumu robežām (jo īpaši, ja sarunas partnerim vēl nav laimējies iemantot manas simpātijas), es sajūtu uz savas ādas iekvēlojamies visus tos tetovējumus, ar kuriem mani jau trīspadsmit gadu vecumā apveltīja vecais blēdis Selindžers. Un, apjaušot to neizdzēšamību, man gribas pacelt glāzi un saskandināt to ar savu spoguļattēlu, kas noteikti tai brīdī ir tērpies vecmodīgā strīpainā viendaļīgā peldkostīmā. Cheers, darling. Savējie sapratīs.
Un, tā kā sasodītais tviteris ir iemācījis man arī Mundaka upanišadas esenci iespiest 140 zīmēs, tad šobrīd man vairs nav, ko teikt. Šis blogs tiek uz laiku slēgts. Arlabunakti.
Un, tā kā sasodītais tviteris ir iemācījis man arī Mundaka upanišadas esenci iespiest 140 zīmēs, tad šobrīd man vairs nav, ko teikt. Šis blogs tiek uz laiku slēgts. Arlabunakti.
pirmdiena, 2012. gada 16. jūlijs
Sapņi bez kokteiļiem
Pirms pāris dienām manu māsu, kurai dažādu apstākļu dēļ bija sanācis
pavadīt ar mani bezgala neromantisku, toties kopīgu nakti viņas daudz
cietušajā automašīnā, pamodināja kāda visnotaļ neparasta skaņa.
Izrādījās, ka tie ir smiekli, kas nāk no mana guļammaisa. Kurā atrodos
es. Viena pati. Aizmigusi. Un pa miegam smejos. Pēc māsas vēlāk sniegtās
informācijas, tas esot atkārtojies vismaz trīs reizes. Un dīvainā kārtā
es pat atceros, kas tad mani bija sasmīdinājis.
Vīzija (jebšu sapnis) numur viens - snauduļoju iekš sava guļammaisa (akurāt kā dzīvē), un dzirdu, ka māsa man blakus dikti cītīgi jau labu laiku kaut ko stāsta. Tā kā esmu sasodīti pieklājīga, un nu jau arī pamodusies (vēl joprojām sapņa ietvaros), tad apjautājos, vai viņa runā ar mani. Atbilde ir - nē, neliecies traucēta. Tā nu viņa turpina savu monologu, pie kam ēd no maisiņa eklērus un piekož kabaci (nezināmu iemeslu dēļ šī bilde man joprojām izraisa ķiķināšanas lēkmi).
Vīzija numur divi - māsa man paziņo, ka iešot dzīvot pie mūsu kora bijušā vadītāja un viņa dēla (štipri šaubos, vai viņi dzīvo kopā...), jo redz, es un Juris Strenga (nav ne jausmas, ko tādu viņš bija noziedzies, ka izpelnījās iekļūšanu šai panoptikumā) viņu sitot.... komentāri šeit laikam ir lieki.
Trešo smieklus izraisošo vīziju neatminēšos, un varbūt labi vien, ka tā...
Un, ja to visu vēl varētu norakstīt uz gulēšanu neparastos apstākļos, tad kā lai attaisno to, ka vakarnakt, savās mājās, savā pašas ērtajā gultiņā es ņemu un sapnī noredzu Teterovski, kurš ir maniaks un vēl piedevām vada sektu...?
Arvienvārdsakot, tā var ietaupīt naudu ķinītim. Jāiet tik gulēt un jāskatās, kas vēl notiek manā galvā.
Vīzija (jebšu sapnis) numur viens - snauduļoju iekš sava guļammaisa (akurāt kā dzīvē), un dzirdu, ka māsa man blakus dikti cītīgi jau labu laiku kaut ko stāsta. Tā kā esmu sasodīti pieklājīga, un nu jau arī pamodusies (vēl joprojām sapņa ietvaros), tad apjautājos, vai viņa runā ar mani. Atbilde ir - nē, neliecies traucēta. Tā nu viņa turpina savu monologu, pie kam ēd no maisiņa eklērus un piekož kabaci (nezināmu iemeslu dēļ šī bilde man joprojām izraisa ķiķināšanas lēkmi).
Vīzija numur divi - māsa man paziņo, ka iešot dzīvot pie mūsu kora bijušā vadītāja un viņa dēla (štipri šaubos, vai viņi dzīvo kopā...), jo redz, es un Juris Strenga (nav ne jausmas, ko tādu viņš bija noziedzies, ka izpelnījās iekļūšanu šai panoptikumā) viņu sitot.... komentāri šeit laikam ir lieki.
Trešo smieklus izraisošo vīziju neatminēšos, un varbūt labi vien, ka tā...
Un, ja to visu vēl varētu norakstīt uz gulēšanu neparastos apstākļos, tad kā lai attaisno to, ka vakarnakt, savās mājās, savā pašas ērtajā gultiņā es ņemu un sapnī noredzu Teterovski, kurš ir maniaks un vēl piedevām vada sektu...?
Arvienvārdsakot, tā var ietaupīt naudu ķinītim. Jāiet tik gulēt un jāskatās, kas vēl notiek manā galvā.
otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs
Par riekstiem
Izlobi mani no čaulas. Es netieku ārā. Nagi ir nolauzti un knābja man nav. Nē, es viņu neuzaudzēju. Viņa uzauga pati - zini, kā āda uz papēžiem. Zini, kā ir ar basām kājām staigāt pa rugājiem? Es zinu. Kādreiz zināju. Tagad vairs tā nevaru. Tagad manas basās pēdas piesardzīgi tausta tikai Rīgas ietves. Pēc tam, kad lietus nolijis. Vai Vecrīgas bruģi dzērumā, vienu augstpapēžu kurpi rokā šūpojot. Jā, tāpēc es dzeru. Dzerot tā čaula kļūst caurspīdīga...Tad mani var redzēt - jā, arī ar visām manām kroplībām un vājībām. Bet pieskaroties vienalga esmu cieta un auksta...
Salauz to čaulu...es nespēju. Vai zini stāstu par Riekstkodi un princesi Pirlipati? Lai atbrīvotu princesi no lāsta, bija jāpāršķeļ rieksta Krakatraka cietā čaumala. Varbūt es esmu tas rieksts...? Apzeltīts no ārpuses, bet ieslēgts nesalaužamās bruņās un iekšienē sapinies pats savās šķiedrās...
Nu jā, mūsdienās jau ir pilni veikali ar izlobītiem riekstu kodoliem. Man gan bērnībā patika lobīt zemesriekstus. Vai saspiest saujā divus valriekstus un sajust, kā cietā čaula iesprāgst...mmmm... Bet tas bija toreiz, kad vēl pa rugājiem basām kājām varēja staigāt.
Bet netieku es pati no tās čaulas ārā. Tev jānāk ar āmuru. Domā, man nav bail? Ja nu sāpēs, kad čaula plīsīs? Ja nu būs auksti? Ja nu... Ja nu... Ja nu es tev nepatikšu? Tāda...bez savas zeltītās čaulas...
Ja nu....?
otrdiena, 2012. gada 17. aprīlis
Par izdomātām cīņām
Žēlot vajag ar spēku. Tā, lai nevar pretoties. Atlauzt rokas
aiz muguras,varbūt pat apdullināt – kā slīcēju – un sažēlot. Nospiest pie
zemes, neļaut runāt, samīļot, sažņaugt līdz zilumiem. Lai sāp! Lai! Tāpat jau
es griežu sev rokās, lai sajustu to, ka vēl... jūtu.
Ja tu nāc nedroši, baidīdamies –
es to jutīšu. Un cīnīšos pretī. Ne tikai suņi sajūt bailes un uzbrūk. Arī es
daru tāpat. Uzriešu un iekodīšu, ja baidīdamies nāksi. Un tu nodomāsi – ak tu,
kuce. Un tev būs taisnība.
Ar spēku vajag žēlot. Tad es ļaušos. Tikai tad.
otrdiena, 2012. gada 6. marts
Kur es tāda gadījos
Es piedzimu 1983. gada 30. martā Varakļānu slimnīcā. Tā kā
lietiskie pierādījumi zīdainim piekabināmās šiltītes formā ir nozaudēti vai
iznīcināti, un arī māmiņas liecības mēdz variēties amplitūdā no 16.30 līdz
18.45, tad par precīzu laiku vēsture klusē. Tomēr skaidrs, ka tā ir bijusi dienas
otrā puse, kas lielā mērā izskaidro to laiku, kādā es parasti mēdzu ēst
brokastis.
Savās iepriekšējās memuāru versijās mēdzu
rakstīt, ka es piedzimu mēma, kā paskaidrojumu minot to, ka runāt, galu galā,
nepratu. Tomēr, tā kā šāds apgalvojums nav īsti precīzs (kā arī ir nekrietns
plaģiāts no „Emīlijas atmiņām” (Monteiru-Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”)), tad
teikšu tā – es piedzimu ar balsstiesībām, bet ar stipri ierobežotām iespējām
izteikties. Ko tūliņ izmantoja mani vecāki, bez manas piekrišanas izgudrojot
man vārdu. Iemesli, kuru dēļ mans tētuks vēlējās nosaukt mani par Indru, ir
miglā tīti, gluži tāpat kā tie apsvērumi, kas lika manai māmiņai ignorēt šo
vēlmi, un visnotaļ nodevīgi piereģistrēt mani ar vārdu Evija; bet manai toreiz
četrgadīgajai vecākajai māsai visiem interesentiem klārēt, ka māsiņu sauc
Žanete.
Ņemot vērā
visas šīs peripetijas, laikam ir tikai loģiski, ka, pēc tam, kad visi bija
teikuši savu vārdu mana vārda sakarā, arī es izdarīju pati savu izvēli, kas
neatbilda nevienai no augšminētajām. Parādīju visiem mēli un nosaucu sevi par
Evu. Biju aizstāvējusi savas tiesības, neviens neiebilda, un visi bija
apmierināti.
Bet ar to,
protams, nekas nebeidzās. Pati dzīve turpina ieviest korekcijas. Angliešu mēlē
runājošajiem es esmu Īvija. Un zināmā dvēseles stāvoklī, kam ir zināms sakars
ar izlietotā alkohola daudzumu, mēdzu kļūt par špidrilku Evelīnu. Pret
nevēlamiem pielūdzējiem reizēm lietoju vārdu Maija (kam gan nez kādēļ neviens
lāgā negrib ticēt... varbūt jāpamēģina Indra vai Žanete).
Kas zina, varbūt
vecumdienās nonākšu līdz kādai Izabellai vai Antonetei! :)
Eva Braun.
piektdiena, 2012. gada 17. februāris
Iekšējais zoodārzs
Galva pilna ar tarakāniem. Ka biezs. Čum un mudž, un auž zirnekļu tīklus. Kaut gan, nē - tie drīzāk būs tarakāntīkli. Vārdu sakot, kaut kāda neparasta suga. Un dzīvelīgi, maitas - nav iznīdējami nekādā vīzē. Tā, ka putniem nav, kur apmesties. Kurš putns tad gribēs tarakāntīklu mudžeklī ligzdu vīt. Ja nu vienīgi reizēm kāda dzeguze pa olai iedēj. Un ej nu pēc tam un perē to svešo olu. Un izliecies, ka savējā. Un izšķiļas vēl tāds - ne šis, ne tas, ne īsti putns, ne zivs. Pat nezini, kādā vārdā to nosaukt.
Ak, ko nu par to. Mani vienīgie putni ir tās beigtās lakstīgalas, vai varbūt kaijas. No kurienes tās rodas? No tā būra, kas krūtīs. Vienmēr esmu domājusi, ka kurvis ir pilnīgi aplams vārds tā režģotā veidojuma apzīmēšanai. Kas nu tas par kurvi - visīstākais krātiņš! Pie tam bez durvīm...Anglieši gan zināja, ko dara, krūšukurvi nosaukdami par rib cage. Tā nu viņas tur piedzimst, izaug, un tur arī nobeidzas. Ja nenobeidzas brīvprātīgi, tad es piepalīdzu. Tas nav grūti. Pa šiem gadiem jau esmu iepratusies. Līdz šim neviena nav izdzīvojusi. Un tāpat, ja mēģinās tikt ārā, iesprūdīs rīklē un nosmaks, ar viskiju aizrijušās. Jā, to jau es noskaidroju, ka lakstīgalas viskijā nešķīst. Kaijas arī ne. Bet tas nu tā. Nav sevišķi svarīgi.
Es vēl gribēju par tiem surikatiem pastāstīt. Tie, savukārt, vēderā iemitinājušies. Akurāt tur, kur citkārt taureņi dzīvo. Arī man reiz taureņi tur mēdza apmesties (iemesties?). Tiesa gan, bija gadījusies pagalam nešpetna suga - zobaini un nikni kā sirseņi. Mūždien sadzēla visas iekšas tā, ka pēc tam bija jāsmok vai nost. Tādēļ es tīri vai nopriecājos, kad šie kādu ziemu iekūņojās un pavasarī izšķīlās surikati! Miera, protams, jau nav, kad šie tur sāk dancot un ālēties... un beidzamajā laikā dažiem vēl tādi kā kožu spārni izdīguši.. ka tik nesāk kost! Diezgan nevaldāmi viņi ir. Vispār jau varētu šos tā kā mēģināt dresēt un piejaucēt. Tikai tas ēzelītis traucē. Tas iekšējais ēzelītis. Kā Ziedonim. Tikai manējais vēl tāds spocīgs adatains padevies - drīzāk kā tāds EZelĪTIS. Nu jā. Tāds viņš ir. Un jāliek vien viņam miers. Tikai - ko lai ar tiem surikatiem iesāk....?
Lūk, kāds zoodārzs man iekšā dzīvo!
Ak, ko nu par to. Mani vienīgie putni ir tās beigtās lakstīgalas, vai varbūt kaijas. No kurienes tās rodas? No tā būra, kas krūtīs. Vienmēr esmu domājusi, ka kurvis ir pilnīgi aplams vārds tā režģotā veidojuma apzīmēšanai. Kas nu tas par kurvi - visīstākais krātiņš! Pie tam bez durvīm...Anglieši gan zināja, ko dara, krūšukurvi nosaukdami par rib cage. Tā nu viņas tur piedzimst, izaug, un tur arī nobeidzas. Ja nenobeidzas brīvprātīgi, tad es piepalīdzu. Tas nav grūti. Pa šiem gadiem jau esmu iepratusies. Līdz šim neviena nav izdzīvojusi. Un tāpat, ja mēģinās tikt ārā, iesprūdīs rīklē un nosmaks, ar viskiju aizrijušās. Jā, to jau es noskaidroju, ka lakstīgalas viskijā nešķīst. Kaijas arī ne. Bet tas nu tā. Nav sevišķi svarīgi.
Es vēl gribēju par tiem surikatiem pastāstīt. Tie, savukārt, vēderā iemitinājušies. Akurāt tur, kur citkārt taureņi dzīvo. Arī man reiz taureņi tur mēdza apmesties (iemesties?). Tiesa gan, bija gadījusies pagalam nešpetna suga - zobaini un nikni kā sirseņi. Mūždien sadzēla visas iekšas tā, ka pēc tam bija jāsmok vai nost. Tādēļ es tīri vai nopriecājos, kad šie kādu ziemu iekūņojās un pavasarī izšķīlās surikati! Miera, protams, jau nav, kad šie tur sāk dancot un ālēties... un beidzamajā laikā dažiem vēl tādi kā kožu spārni izdīguši.. ka tik nesāk kost! Diezgan nevaldāmi viņi ir. Vispār jau varētu šos tā kā mēģināt dresēt un piejaucēt. Tikai tas ēzelītis traucē. Tas iekšējais ēzelītis. Kā Ziedonim. Tikai manējais vēl tāds spocīgs adatains padevies - drīzāk kā tāds EZelĪTIS. Nu jā. Tāds viņš ir. Un jāliek vien viņam miers. Tikai - ko lai ar tiem surikatiem iesāk....?
Lūk, kāds zoodārzs man iekšā dzīvo!
otrdiena, 2012. gada 7. februāris
Ķermeņa valoda
Šodien es esmu konfliktā ar savu ķermeni.
Lieta tāda, ka biju stingri un nelokāmi apņēmusies ar jebkādu debesu spēku (vajadzības gadījumā papildinātu ar brēkšanu, pierunāšanu, pieglaimošanos, nekrietniem meliem, puņķiem un asarām un visu citu, kas piedienas) palīdzību tikt uz Rammstein konci, uz kuru man joprojām nav biļetes.
Bet mans ķermenis, man to nezinot, bija lēmis citādāk. Kamēr es (liekot lietā daļu no iepriekšminētā arsenāla), apstrādāju kolēģus, kas, gluži kā sarunājuši, nevēlējās ar mani mainīties (no vakara uz rīta maiņu), šis klusībā audzēja uz augšu temperatūru, spieda limfmezglus uz āru, krāsoja acābolus neveselīgi sārtā tonī un sintezēja muskuļos nez kādu jifti, kuras radītās izjūtas lika diezgan skaidri iztēloties, kā būtu pakļūt zem ceļaruļļa... vai vismaz to, kā jūtas Igors Vihrovs olimpisko spēļu laikā. Es, protams, nevēlējos piekāpties un turpināju medīt biļetes, ignorējot arvien biezāko miglu acu priekšā un ļimstošās ekstremitātes. Un tad man prātā atausa kāda sen dzirdēta baiga BBbrokastu pasaka... tā vēstīja par Jamuleju, kurš sastrīdējās ar savu ķermeni.
Long story short - Jamulejs reiz sastrīdējās ar savu ķermeni (neatceros, par ko, bet tam uz kopējā fona nav itin nekādas nozīmes). Ķermenis uz viņu apskaitās, un, kamēr Jamulejs sēdēja vannā, sāka audzēt viņa nagus, un nerimās, līdz tie nebija sasnieguši pāris metru garumu. Bet ar to vēl nebija gana. Ķermenis turpināja savus atriebes darbus, nokrāsodams Jamuleja acu baltumus zilā krāsā kā maitam, ievilkdams degunu uz iekšu un aizaudzēdams dibenu ciet. Un pašās beigās kontrolšāviens - ķermenis atslēdza Jamulejam apziņu, tā, ka viņš vairs neapjēdza, kādēļ viņam nagi gari, kādēļ acu baltumi zili kā maitam, kādēļ deguns uz iekšu un kādēļ dibens ciet. Stāsta morāle bija aptuveni tāda - ar savu ķermeni nestrīdies, tas labi nebeigsies.
Un, tā kā termometra cipariņi (tā kā vecie labie dzīvsudraba stabiņi nu jau pieder pagātnei) spītīgi skrien uz priekšu, un nu jau ir sasnieguši 37, 5, un arī pārējās izjūtas ir pielīdzināmas Igoram Vihrovam, kam pārbraucis ceļarullis, es nolēmu paklausīt ķermenim un likties mierā.
Mana morāle - redz, izrādās, ka nemaz nav jāmēģina sasmīdināt tik augstas instances kā Dievs, arī personīgais ķermenis var uz savu roku izlemt nodevīgi sagrozīt jūsu plānus.
Un tagad AKKA/LAA var mierīgi sūdzēt mani tiesā :)
Lieta tāda, ka biju stingri un nelokāmi apņēmusies ar jebkādu debesu spēku (vajadzības gadījumā papildinātu ar brēkšanu, pierunāšanu, pieglaimošanos, nekrietniem meliem, puņķiem un asarām un visu citu, kas piedienas) palīdzību tikt uz Rammstein konci, uz kuru man joprojām nav biļetes.
Bet mans ķermenis, man to nezinot, bija lēmis citādāk. Kamēr es (liekot lietā daļu no iepriekšminētā arsenāla), apstrādāju kolēģus, kas, gluži kā sarunājuši, nevēlējās ar mani mainīties (no vakara uz rīta maiņu), šis klusībā audzēja uz augšu temperatūru, spieda limfmezglus uz āru, krāsoja acābolus neveselīgi sārtā tonī un sintezēja muskuļos nez kādu jifti, kuras radītās izjūtas lika diezgan skaidri iztēloties, kā būtu pakļūt zem ceļaruļļa... vai vismaz to, kā jūtas Igors Vihrovs olimpisko spēļu laikā. Es, protams, nevēlējos piekāpties un turpināju medīt biļetes, ignorējot arvien biezāko miglu acu priekšā un ļimstošās ekstremitātes. Un tad man prātā atausa kāda sen dzirdēta baiga BBbrokastu pasaka... tā vēstīja par Jamuleju, kurš sastrīdējās ar savu ķermeni.
Long story short - Jamulejs reiz sastrīdējās ar savu ķermeni (neatceros, par ko, bet tam uz kopējā fona nav itin nekādas nozīmes). Ķermenis uz viņu apskaitās, un, kamēr Jamulejs sēdēja vannā, sāka audzēt viņa nagus, un nerimās, līdz tie nebija sasnieguši pāris metru garumu. Bet ar to vēl nebija gana. Ķermenis turpināja savus atriebes darbus, nokrāsodams Jamuleja acu baltumus zilā krāsā kā maitam, ievilkdams degunu uz iekšu un aizaudzēdams dibenu ciet. Un pašās beigās kontrolšāviens - ķermenis atslēdza Jamulejam apziņu, tā, ka viņš vairs neapjēdza, kādēļ viņam nagi gari, kādēļ acu baltumi zili kā maitam, kādēļ deguns uz iekšu un kādēļ dibens ciet. Stāsta morāle bija aptuveni tāda - ar savu ķermeni nestrīdies, tas labi nebeigsies.
Un, tā kā termometra cipariņi (tā kā vecie labie dzīvsudraba stabiņi nu jau pieder pagātnei) spītīgi skrien uz priekšu, un nu jau ir sasnieguši 37, 5, un arī pārējās izjūtas ir pielīdzināmas Igoram Vihrovam, kam pārbraucis ceļarullis, es nolēmu paklausīt ķermenim un likties mierā.
Mana morāle - redz, izrādās, ka nemaz nav jāmēģina sasmīdināt tik augstas instances kā Dievs, arī personīgais ķermenis var uz savu roku izlemt nodevīgi sagrozīt jūsu plānus.
Un tagad AKKA/LAA var mierīgi sūdzēt mani tiesā :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)